Apvienotā Vācija 9. novembrī svinēja desmito gadadienu, kopš abas ideoloģiski pretējās nometnes vienas tautas veidolā atkal saplūda vienotā veselumā.
Apvienotā Vācija 9. novembrī svinēja desmito gadadienu, kopš abas ideoloģiski pretējās nometnes vienas tautas veidolā atkal saplūda vienotā veselumā. Piecdesmit gadu ilgusī fiziskā nošķirtība vienas tautas vidū beidzās ar mūra nojaukšanu
1989. gadā. Svinību reizē tika uzaicināti arī trīs bijušie valstsvīri, kuriem vēsturiski pieder izšķirošā loma Vācijas atkalapvienošanā.
Bijušais Vācijas kanclers Helmuts Kols, bijušais ASV prezidents Džordžs Bušs un bijušās Padomju Savienības vienīgais prezidents Mihails Gorbačovs. Svinīgas runas, abpusējas cieņas apliecinājumi, apbalvojumi. Džordžs Bušs stāstīja par savām izjūtām, redzot dejojošus cilvēkus uz mūra sienām. Viņu tajā brīdī esot pārņēmusi spēcīga vēlme atrasties līdzās šiem cilvēkiem un dejot. Tajā pašā laikā viņš iedomājies par savu draugu Mihailu Gorbačovu, uz kuru, iespējams, tad spieda «īstenie partijas vīri», varbūt aicinot atkārtot Prāgas 1968. gada pavasari. Gorbačovs apsveikuma runā, it kā atbildot uz Buša teikto, uzsvēris, ka, jau sākot «perestroiku» un pasludinot «glasnostj», viņš bija uzsācis demokratizācijas ceļu, no kura nedomāja atkāpties. Pēdējais PSRS vadītājs, klausoties sev un pārējai trijotnes daļai veltītajos ditirambos, tomēr piebilda, ka nozīmīgāko soli mūra sagraušanā un Vācijas apvienošanā spērusi vācu un krievu tauta. Šeit tekstā būtu jāizdara atkāpe un jādod vieta vēsturiskai precizitātei, kas 1989. gada sakarā nepieļautu vienas piecpadsmitgalvīgas saimes sastāvdaļas nopelnu cildināšanu. Jāņem vērā arī tas, ka vienota vācu tauta tagad pastāv, kamēr otra puse, kas figurēja kā padomju tauta, gandrīz desmit gadu jau izšķīdusi savu valstu patstāvībā. Apvienotās Vācijas tauta turpretim cīnās pati ar savas «laulības» sekām. Dalījums starp «vesīs» un «osīs», kā jau gadu desmitiem rietumu un austrumu vācieši sauc viens otru, nekur nav pazudis. Tikai fiziski teritoriālā nošķirtība pārvērtusies psiholoģiski ekonomiskā aizvainojumā, kas liek uzbangot jaunām «separātisma» runām, kas gan nopietni nav ņemamas. Gadadienā valstu bijušie un pašreizējie līderi uzsvēra tieši austrumvāciešu nozīmi mūra nojaukšanā, kas visu Eiropu pārveidoja tās tagadējā apveidā. Ideoloģijas žņaugiem īslaicīgi kļūstot vaļīgākiem, tie tika pārrauti ar cilvēku ķermeņu spiedienu, vienas diennakts laikā paveicot gandrīz neiespējamo: pārstrukturējot ne tikai divas valstis vienā, bet arī izmainot Eiropas ģeopolitisko seju. Tomēr «vienotā Tēvzeme», pēc kuras tiecās dalītās Vācijas pilsoņi, desmit gadu pēc tās izveidošanas lielā mērā nesusi vilšanos. Antagoniskās ekonomisko un sabiedrisko struktūru izpratnes likušas dienas gaismā parādīties jautājumam par to, vai «iekšēja» vienotība starp abām Vācijām vēl tuvāko piecdesmit gadu laikā maz būs iespējama. Gorbačovs savā runā iedrošināja vācu valstsvīrus, sak, lai rastos vienotības izjūta, jāpaiet gadu desmitiem un jānomainās paaudzēm, tomēr vāciešiem tas izdosies daudz ātrāk nekā krieviem ar tās augošajām problēmām.
Sasaistot šodienas Vāciju ar to, kāda tā bija pirms desmit gadiem, Helmuts Kols, plīvojot Eiropas Savienības karogam aiz muguras, uzsvēra arī Vācijas apvienošanās nozīmi ES attīstības kontekstā. Atvainojoties Eiropai par visām tām neģēlībām, kas Otrā pasaules kara laikā tika paveiktas vāciešu rokām un to vārdā, Kols atzīmēja, ka beidzot gadsimta beigās vāciešiem dota liela laime – apvienošanās. Citiem vārdiem to pateica Vācijas prezidents Rauss: beidzot vāciešiem ir izdevusies vēstures veidošana.
Apvienotā Vācija iezīmēja vēl vienu būtisku pavērsienu pasaules vēsturē – aukstā kara beigas. Sagraujot mūri, kas bija šī kara materializācijas akts, tam tika darīts gals. Varbūt tikai toreiz, pirms desmit gadiem, Vācijai īsti beidzās Otrais pasaules karš, kas izkropļoja tik daudzu Eiropas tautu likteņus. Tāpat arī daudzie «ja», kas nāk līdzi Vācijas apvienošanai: ja nebūtu izveidojušies apstākļi, kas ļāva savienot abas Vācijas daļas, vai rastos labvēlīgi apstākļi Padomju Savienības iziršanai? Vai tad mēs svinētu Latvijas valsts pasludināšanas 81. gadadienu?
