Bijušais LLU mācībspēks Ilmārs Klegeris Latvijas Republikas proklamēšanas 94. gadadienā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni.
Ilmāru Klegeri, ejot pa LLU Tehniskās fakultātes trešo stāvu, kur atrodas Lauksaimniecības enerģētikas institūts, sveicina daudzi. Kopš šā mācību gada viņš ir pensijā. Taču pretī nāk kolēģi, studenti, maģistranti, doktoranti, ar kuriem vēl pirms pusgada darba ikdienā būts kopā. Astoņdesmit gadu slieksni pārkāpušajam vīram solis nav viegls, taču skatiens, valoda, šķiet, tādi paši kā agrāk. Tas skaidrais, nepārprotamais domu virknējums raksturīgs cilvēkam, kurš visu darba mūžu strādājis skolēnu un studentu auditorijas priekšā. Mācās tur, kur maksā stipendijuKad kolēģi fakultātē ierosināja Ilmāru Klegeri apbalvot ar Triju Zvaigžņu ordeni, viņš atbildējis, ka «tas ir garām». Proti, profesora dzīvē neesot izcilu panākumu. Ja viņš savu dzīvi attēlotu koordinātu plaknē, iznāktu taisne bez līkločiem un augstu sasniegumu virsotnēm, par kurām mēdzot piešķirt ordeņus. Pārsteidz šī iedomātā grafiskā zīmējuma laika ass – Ilmāra Klegera «vienmērīgais» pedagoga darbs turpinājies 62 gadus. Turklāt tas bijis zinātniski radošs, piedaloties lauksaimniecības enerģētikas studiju programmu ieviešanā, kas vairāk nekā divdesmit gados pierādījušas savu dzīvotspēju.Ilmārs kopā ar brāļiem Modri un Zigmundu bērnību vadīja mājā Kazarmes ielā, kas atrodas tieši uz robežas starp Otrā pasaules kara sagrauto un saudzēto Jelgavu. Profesors atceras, ka māte dēliem ieaudzināja, ka viena no vērtīgākajām lietām reizēm nežēlīgi mainīgajā pasaulē ir izglītība.Pirmajos pēckara gados ģimene dzīvoja trūkumā. Ilmāram, pamatskolu beidzot, trūka plašas izvēles, kurp iet mācīties tālāk. Viņš aizgāja uz Jelgavas Pedagoģisko skolu, kur maksāja stipendiju. Topošajam skolotājam vajadzēja būt ar «tīru» biogrāfiju. Tika veiksmīgi noslēpts, ka vecākais brālis Zigmunds vācu okupācijas laikā iesaukts darba dienestā un pēc tam nokļuva frontē (viņš pazuda bez vēsts un par sevi deva ziņu tikai desmit gadu pēc kara, tagad dzīvo Austrālijā). «Tolaik arī mūsu mājās bija sagatavoti koferi,» Ilmārs Klegeris atceras bērnībā Staļina politisko represiju gados ģimenē piedzīvotās bažas par izsūtīšanu. Tomēr liktenis Klegeriem bija saudzīgāks.No asistenta līdz profesoramDrīz pēc Pedagoģiskās skolas beigšanas Ilmārs devās studēt uz Rīgas Pedagoģisko institūtu. Tur jauneklis apguva ne tikai pedagoģiskās un inženierzinātnes (viņš nokļuva eksperimentālā grupā, kur gatavoja skolotājus priekšmetam «Ražošanas pamati»), bet arī satika Zigrīdu, ar kuru kopā ir jau 57 gadus. Ilgu laiku abi bijuši arī kolēģi augstskolā, kur Zigrīda strādāja par pasniedzēju Matemātikas katedrā un daudzus gadus vadīja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas metodisko kabinetu. Vīrs augstskolā sāka strādāt pirmais. 1961. gadā parādījās pusslodzes vakance Lauksaimniecības mehanizācijas (tagad Tehniskā) fakultātes Elektrotehnikas katedras laboratorijā, kas tikko bija pārcelta no Rīgas uz Jelgavu. Šajā katedrā viņš nostrādāja pusgadsimtu. Deviņdesmito gadu sākumā katedra pārtapa par institūtu ar jaunu studiju programmu, kas gatavo inženierus elektroenerģijas un siltumenerģijas nozarē. Salīdzinājumā ar Rīgas Tehniskās universitātes Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātē gatavotajiem inženieriem, jelgavnieki, kā saka Ilmārs Klegeris, ir tuvāk «lejas galam» – patērētājam. Viņš stāsta, ka enerģētikas specialitātes ienākšana tradīcijām bagātajā fakultātē nav bijusi vienkārša, kaut vīzija par to virmojusi jau agrāk. «Inženieru mehāniķu bāze ir teorētiskā mehānika, mums – teorētiskā elektrotehnika. Tas ir pavisam kas cits. Pat kopējo vispārējo priekšmetu, piemēram, fizikas un matemātikas, studijas enerģētiķiem un mehāniķiem atšķiras,» skaidro profesors.Studenti čaklāki nekļūstŠomēnes izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa publiskotajā, sabiedrībā plašas diskusijas radījušajā Latvijas augstskolu studiju programmu vērtējumā lauksaimniecības enerģētiķi ir «krituši nežēlastībā». Šai studiju programmai, pēc ministra domām, būtu jāliedz valsts finansējums. Ilmārs Klegeris uzskata, ka Izglītības ministrijas «kuģim ir samaitājies kompass un kapteinis īsti nezina, ko dara». Viņš uzsver, ka Lauksaimniecības enerģētikas institūts sagatavo valstij vajadzīgus inženierus, no kuriem daudzi aiziet uz laukiem, kur ir pieprasīti inženieri, kas pārzina gan elektroenerģētiku, gan siltumenerģētiku. «Nav informācijas par mūsu absolventiem bezdarbniekiem, ļoti maz tādu, kas strādā citās specialitātēs. Ja nu vienīgi pārvaldē,» saka profesors. Viņaprāt, strīds radies arī tāpēc, ka mūsu valstī izglītībai, kultūrai un veselības aizsardzībai nav atvēlēts pietiekami daudz līdzekļu. «Taču ceru, ka mūsu labklājība augs – uz tā paša letiņu entuziasma pamata.» Par mūsdienu jauniešiem, saviem nesenajiem studentiem, profesors teic, ka viņi kļuvuši informētāki sabiedriskās lietās, diemžēl ne čaklāki mācībās. Dažkārt viņu brīvā uzvešanās robežojoties ar vaļību. Ilmārs Klegeris spriež, ka pēdējos gados studenti noslāņojas – labie kļūstot labāki, taču studentu «vājajā» galā izmaiņas esot uz slikto pusi. Viņaprāt, ar eksaktajām zinībām «viss ir salaists čupā» vidusskolā, kuru beidzot daudzi nav iemācījušies loģiski domāt. Par pensionāra dzīvi Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks teic, ka tā viņam rit ļoti pieticīgi. Abiem ar sievu, pensijas saliekot kopā, līdzekļu pietiek tikai pašām nepieciešamākajām vajadzībām. Tomēr beidzot pienācis laiks, kad vairāk uzmanības, nekā tas bija darba gados, var veltīt tuviniekiem. «Pensionāriem pārmet, ka esam citai valstij kalpojuši,» ironiski saka Ilmārs Klegeris, komentējot kārtējo neveiklo varas gaiteņos izskanējušo frāzi, kas liecina par plaisu starp valdošajiem politiķiem un tautu. Taču viņš atzīst, ka «forši ir justies novērtētam». No pieteikuma Triju Zvaigžņu ordeņa kapitulam Dzimis 1932. gadā Jelgavā atslēdznieka Dāvida Klegera ģimenē. Pabeidzis Jelgavas Pedagoģiskajā skolu, Rīgas Pedagoģisko institūtu. Izglītību papildinājis dažādos kursos. Ieguvis doktora grādu pedagoģijā un inženierzinātnēs. Darbu sācis 1950. gadā Abrenes rajona Malienas pamatskolā, vēlāk mācījis Jelgavas 2. vidusskolā. No 1961. gada līdz 2011. gadam strādājis par mācību spēku LLU Tehniskās fakultātes Elektrotehnikas katedrā. Kopā ar profesoriem Ansi Grunduli, Andri Šnīderu, Pēteri Leščevicu un citiem 1993. gadā izveidojis Lauksaimniecības enerģētikas institūtu ar jaunu bakalaura studiju programmu «Lauksaimniecības enerģētika», kurā ik gadu tiek uzņemti trīsdesmit studentu. 1955. gadā kopā ar Zigrīdu Teteri izveidojis ģimeni. Izaudzināti divi bērni, ir piecas mazmeitas un pagaidām pieci mazmazbērni.Ir jāatceras kolēģiKaspars Vārtukapteinis, Tehniskās fakultātes dekāns Jāatceras mūsu kolēģi un par izcili padarīto darbu viņiem jādod kāds gandarījums. No Tehniskās fakultātes mācību spēkiem ar Latvijas valsts ordeņiem un medaļām apbalvoti profesori Edvīns Bērziņš un Andris Šnīders, docenti Jānis Tupiņš un Guntars Uzkliņģis, mācību meistars Valdis Pakalnietis. Esam iesnieguši apbalvojuma pieteikumu profesoram Jurim Priekulim. Par Ilmāru Klegeri varu piebilst, ka viņš allaž iesaistījies dažādu sarežģījumu risināšanā. Un allaž tas izdevies ļoti korekti, mierīgi. Tā ir īpašība, kas daudziem mūsējiem nepiemīt tik izteikti.
