Tu dodies, teiksim, uz mūziklu, bet izrādes vietā nokļūsti šaušalīgā murgā starp cilvēkiem, kas atšķirībā no tevis turp devušies gatavi mirt.
Tu dodies, teiksim, uz mūziklu, bet izrādes vietā nokļūsti šaušalīgā murgā starp cilvēkiem, kas atšķirībā no tevis turp devušies gatavi mirt. Un pāri visam – neziņa par to, ko nesīs (un vai nesīs) nākamā stunda, diena un nakts. Pēc tam seko traģēdijas pēdējais cēliens, kad kulminē teroristu uzvilktie nervi, ķīlnieku cerības uz atbrīvošanu un atbrīvotāju cinisms.
To visu aizvadītajā nedēļā pārcieta maskavieši un daudzi ārzemju viesi, kas 58 stundas bija burtiski «uzkārušies» starp debesīm un zemi, starp dzīvību un nāvi.
Kad pretēji terorisma apkarošanas teorijām pēkšņi tika sākta ķīlnieku atbrīvošana, viņu piederīgie, visa cilvēce sastinga gaidpilnās cerībās. Diemžēl tās neattaisnojās. Vismaz tradicionālajā izpratnē. Jo upuru skaits daudzkārt pārsniedza pieļaujamo. Par to jau izteikti dažādi viedokļi. Tie, protams, atšķiras, tomēr secinājumi ir visai līdzīgi. Diemžēl tie nav glaimojoši ne glābšanas operācijas, ne Krievijas politiskajiem vadītājiem.
Tiek norādīts uz daudzām rupjām kļūdām, no kurām visbriesmīgākā laikam bija tā, ka specvienībām acīmredzot tika dots uzdevums nevis atbrīvot ķīlniekus, bet iznīcināt teroristus. Ja runājam par teroristu iznīcināšanu – viss kārtībā, operācija noritēja spīdoši. «Kaukāziešu izcelsmes» teroristus noindēja ar gāzi kā prusakus ar dihlofosu. Ja runājam par «ķīlnieku atbrīvošanu», tad ir tā, kā ir: atbrīvotāji pie reizes viņu nomušījuši trīsreiz vairāk nekā noziedznieku. Par katru terorista galvu samaksāts ar trim savējo.
Tas nav vienīgais «krievu loģikas» un diemžēl arī prakses apliecinājums tam, ka cilvēka dzīvība nav vairāk vērta par mušas dzīvību (atcerēsimies kaut vai Otro pasaules karu ar 20 miljoniem bojāgājušo). Un diemžēl šī arī nebija vienīgā cinisma izpausme drausmīgā terora akta laikā un it īpaši – pēc tā. Atgādināšu, ka līdz pat šim brīdim nav precīzi atklāts atbrīvošanas akcijas laikā lietotās gāzes sastāvs. Žurnālistiem, pasaules sabiedrībai varbūt nav arī būtiski zināt sarežģītās organisko vai neorganisko savienojumu formulas, taču ārstiem tā noteikti bija jāzina. Vairāk nekā simts ķīlnieku zaudēja dzīvību tāpēc, ka neviens nespēja viņiem sniegt kvalificētu palīdzību (ja šajā sakarā nerunājam par gāzes lietošanu principā, kas ir aizliegta ar starptautisko konvenciju, kuru parakstījusi arī Krievija). Bet, ja tomēr – kaut kādu pārspīlētu slepenības un valsts drošības apsvērumu dēļ – pat ārstiem nedrīkstēja darīt zināmu lietotās gāzes sastāvu, tad «atbrīvošanas» akcijas režisoru cinisms jau robežojās ar noziedzību, savlaicīgi neapgādājot mediķus ar pretindi.
Tagad, pēc traģēdijas, protams, nesagādā pūles ķīlnieku atbrīvošanu apveltīt ar tādiem epitetiem kā cinisms, specvienību profesionālā distrofija vai elementāra steiga, kas balstīta uz krievu maģiskā vārda «avosj» («ja nu tomēr paveicas»). Būtība tik un tā nemainās. Krievijas Valsts domes deputāti ierosinājuši izveidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju, kas svērtu un mērītu visus un visu, kas saistīts ar terora aktu, tā rašanās iespēju un seku likvidēšanu. Iespējams, ka tiks ne tikai konstatētas, bet arī publiski atzītas kļūdas vai pat pārkāpumi atbrīvotāju darbībās; iespējams, ka tiks atrasti daži īpaši vainīgie, kas tiks sodīti.
Taču tas, pirmkārt, nespēs augšāmcelt bojāgājušos ķīlniekus. Un, otrkārt, diezin vai izdarīs radikālu pavērsienu tā dēvētajā Čečenijas jautājumā. Šāda pārliecība rodas, kaut vai noklausoties Krievijas prezidenta Vladimira Putina paziņojumu par to, ka čečeniem nav ko gaidīt piekāpību no Krievijas, ka Krievija nav tik lēti iebiedējama utt. Šajā sakarībā prātu nodarbina cits jautājums: kāda vispār ir Čečenijas kara jēga, kam tas ir izdevīgs un kāpēc tam netiek darīts gals? Karš taču būtībā ilgst nevis divus, četrus vai astoņus, bet gan vismaz 150 gadu! Tālajā 19. gadsimtā Krievija, iekārojusi Čečenijas teritoriju, to vienkārši formāli pasludināja par savu daļu, bet tam nevienu brīdi nav piekrituši pamatiedzīvotāji. Tā ka, čečeniem pieprasot suverenitāti, nevarētu būt ne runas par «robežu pārdali», pret ko kategoriski iestājas Krievija, jo jau no sākta gala čečeni nav piekrituši ne pašreizējām robežām, ne statusam.
Galu galā Krievijai Čečenija ir tikai tāds mazs kalnainas zemes pleķītis, kāpēc tad lielvalsts tai tik ļoti pieķērusies? Acīmredzot taisnība ir ekspertiem, kas apgalvo, ka karš Čečenijā ir izdevīgs dažām Krievijas politiskajām un mafiozajām aprindām, kuras piekopj grūti kontrolējamu, taču bezgala ienesīgu «atjaunošanas» biznesu: no lielvalsts budžeta katru gadu tiek atvēlēts miljardiem dolāru kara sapostītās Čečenijas «atjaunošanai». Taču, lai kaut ko atjaunotu, vispirms ir jāsagrauj… Lūk, atkal – cinisms. Oderēts ar naudu. Un diezin vai kādam izdosies uzzināt īsteno «skroderu» vārdus.
Priecē Latvijas Interpola šefa optimisms: viņš ir pārliecināts, ka, runājot par lieliem terora aktiem, pie mums nekas līdzīgs nedraud – tiem neesot ne priekšnosacījumu, ne iespēju (tas bija mājiens mūsu izcilajiem profesionāļiem, kas diemžēl nespēj tikt galā ar noziedzību ikdienā). Pārmetīsim krustu un cerēsim, ka viņš zina, ko saka. Jo tik un tā neviens mūsu trauslajā pasaulē nevar būt pasargāts no fanātiķiem, kurus uzkurbulē pasaules «biezie». Un tikmēr, pat apmeklējot mūziklu, jābūt gataviem tam, ka varam nokļūt taisnā ceļā debesīs. Vai ellē.
