Bērnu lielā mācību slodze skolā ir problēma, kuru zina visi, bet neviens nevēlas ķerties pie tās risināšanas.
Bērnu lielā mācību slodze skolā ir problēma, kuru zina visi, bet neviens nevēlas ķerties pie tās risināšanas. Varbūt baidās, jo – no kura priekšmeta atteiksimies, kuru tēmu no programmas svītrosim?
Padomāsim, kas no skolā mācītā mums dzīvē ne reizi nav noderējis, un otrādi – cik daudz no elementārām lietām vispār nemācīja. Cik stundu nosēdēts bibliotēkās, cik grāmatu pāršķirstīts un cik dažādu kursu apmeklēts, lai apgūtu to, kas skolā nav iemācīts. Vai nav pienācis laiks nopietni pārskatīt obligātās izglītības programmas un standartus?
Jā, dzīvē vajadzīgs viss, bet vai tādēļ, ka vienam vai diviem no klases skolēniem studijās vajadzēs sinusa formulu vai ķīmisko vienādojumu, visiem pārējiem jāmokās? Pie tam ne tikai skolēniem, bet arī simtiem skolotāju un vecākiem, kuru bērni ir nesekmīgi. Reizēm liekas, ka gribam padarīt bērnus par staigājošām enciklopēdijām.. Vairāk gan vajadzētu gādāt, lai pamatskolu beidzis jaunietis prastu bibliotēkā atrast vajadzīgo grāmatu vai pareizi uzrakstīt iesniegumu.
Talantīgiem bērniem ir speciālas skolas (mūzikas, mākslas, Spīdolas, Aristoteļa u.tml.). Ja bērnu nevar iemācīt zīmēt vai dziedāt, tad parasti neuztraucamies un sakām, ka viņam nav talanta, bet vai matemātikā, fizikā, ķīmijā nevajag talantu? Nē! Tie, lūk, ir galvenie priekšmeti, kas jāapgūst visiem, pie tam jākārto eksāmeni, un nekādas atrunas! Bērni mājas darbus sāk ar šiem priekšmetiem, un, ja paliek laika pirms gulētiešanas, tad ātri pāršķirsta ģeogrāfijas un bioloģijas grāmatas. Bet visbiežāk tas tiek darīts īsi pirms mācību stundas, līdz ar to arī šajos priekšmetos draud nesekmība. Latviešu valodā programma ir tāda, it kā gribētu sagatavot valodas zinātniekus. Vai tas ir normāli, ka vecāki ar augstskolas izglītību nevar saviem pamatskolas bērniem palīdzēt, bet meklē privātskolotājus?
Cienījamie lasītāji, kurš no jums šobrīd atšķirs prievārdu no partikulas vai piekļāvumu no pakārtojuma? Zināšanas nostiprinās praksē, bet – praktiski izmanto skolā mācīto bieži nemaz nav nepieciešams.
Bērna darba diena nereti ilgst 10 – 12 stundu un vēl ilgāk, jo septiņas stundas ir pavadītas skolā, pārējo laiku prasa gatavošanās nākamās dienas stundām. Vai tādējādi netiek pārkāptas bērnu tiesības? Cienījamie sociologi, mediķi, metodiķi, inspektori, izanalizējiet, lūdzu, kādēļ 7., 8., 9. klasē krasi palielinās nesekmība un bieži tā pārsniedz 50 procentus.
Uzskatu, ka skolēni cieš no pārslodzes un viņiem ir jāmācās teorētiskas lietas, kuras ikdienas dzīvē praktiski nav vajadzīgas un tām nav nozīmes. Mācībām nav motivācijas!
Tajā pašā laikā jaunietis, beidzis skolu, nav sagatavots praktiskajai dzīvei: viņam nav zināšanu par elementāru saskarsmes kultūru, nav izstrādāta vērtību sistēma, nav zināšanu par savu garīgo pasauli, par Bībeli, par savu veselību, par likumdošanu – šo uzskaitījumu varētu turpināt. Pašreiz skolu programmās svarīgais sajaucies ar nesvarīgo un pazudis zināšanu ķīselī. Viss ir apgrābstīts, bet lielā apjoma un laika trūkuma dēļ nav nostiprināts praktiskā darbībā. Un tā par mūsdienu skolā izglītoto cilvēku var teikt – protam atrisināt kvadrātvienādojumu, bet reizrēķinu vairs nezinām un tirgū tiekam apkrāpti vienkāršos aprēķinos. Zinām, kad notika zemnieku nemieri viduslaiku Vācijā, bet nezinām, kā palūgt piedošanu māmiņai vai draudzenei. Protam rakstīt gudrus sacerējumus, bet neprotam uzrakstīt CV, protokolu, aktu vai vienkārši apsveikumu un vēstuli.
Manuprāt, ir jāpārskata mācību programmas, jāizņem no tām viss nevajadzīgais un jāpapildina ar praktisko un dzīvē nepieciešamo, sevišķi domājot par 1. līdz 9. klašu programmām.
Ik pēc septiņiem gadiem nomainās tehnoloģijas, bet mēs vēl joprojām mācām pagājušā gadsimta teorēmas. Attīstīt domāšanu mūsdienās var ne tikai ar teorēmu pierādīšanu un vienādojumu risināšanu. Pasaule ir mainījusies, bet mēs vēl nevaram šķirties no skaitīkļiem.
Aicinu visus uz domu apmaiņu un praktisku rīcību!
