Desmit gadu ir pārāk mazs sprīdis, lai 4. maijs un neatkarības atgūšanas laika notikumi sabiedrības apziņā kļūtu brīvi no sārņiem, cilvēku izspēlēto lomu nospiedumiem, sadzīviskām trivialitātēm, intrigām, uzpūstiem varoņiem un nebijušiem ienaidniekiem.
Desmit gadu ir pārāk mazs sprīdis, lai 4. maijs un neatkarības atgūšanas laika notikumi sabiedrības apziņā kļūtu brīvi no sārņiem, cilvēku izspēlēto lomu nospiedumiem, sadzīviskām trivialitātēm, intrigām, uzpūstiem varoņiem un nebijušiem ienaidniekiem – nogulsnēm, kas neizbēgami uzvirmo juku un pārmaiņu laikos. Tomēr desmit gadu ir pietiekami ilgs laiks, lai prastu novērtēt brīvību kā vienu no mūsu pamatvērtībām.
Šodien 4. maijs daudziem vairāk saistās ar mūža pensijām par Neatkarības deklarāciju balsojošajiem deputātiem un ordeņiem, kas piesprausti formas, nevis satura dēļ, ar cilvēkiem, kuri, mums iegūstot valstisku neatkarību, zaudēja dzīvību un kuru ģimenes valsts aizmirsa.
Vairums šodien netic savai valstij, jo tā pirmām kārtām tiek asociēta ar institūcijām un iestādēm, ierēdņu patvaļu un nesodāmību, varas korumpētību. Tam pretstatā – lielākās tautas daļas nabadzība. Pozitīvais valsts tēls vairāk saistās ar kaut ko abstraktu, nenoteiktu. Taču valsts šodienas Rietumu pasaulē nav valoda, dzīvesvieta, tradīcijas vai nedefinējama nacionālā identitāte, tā ir pozitīvs līdzeklis, ar ko īstenot kolektīvus mērķus. Tādus ir nospraudusi valsts, bet sabiedrība? Tā šodien alkst pēc sociālajām reformām un materiālā progresa, ko politiķi sola, Latvijai iekļaujoties lielākā, spēcīgākā un labāk sakārtotā politiskā sabiedrībā. Vai tādējādi kļūs stiprāka biedriskuma, tāpatības izjūta, uz ko balstīta stabila valsts un kas pārmāks būtiskās atšķirības, kuru pamatā ir ekonomiski konflikti, krasa sociālā noslāņotība, – jautājums paliek atklāts.
Dzidrumu 4. maijs iegūs, kad mūsu brīvības robežas laikā pavirzīsies vēl par vairākiem gadu desmitiem, bet nogulsnes pārceļos memuāros un vēsturnieku darba piezīmēs. Izzudīs mieles, aizvainojums un vilšanās, kuru pamatā ir nesaņemtais, nesagaidītais, neiegūtais katram no mums, bet tīrāka kļūs izjūta par to, ko esam ieguvuši visi kopā.
Viena indivīda domas brīvība ir vairāk nekā 29 miljonus dolāru vērts vekselis, pilnvarnieka amats privatizējamā valsts uzņēmumā vai privilēģijas, ko garantē statuss varas hierarhijā. Protams, ir robeža, aiz kuras politiskās brīvības zaudē savu vērtību, kad, pārfrāzējot Dostojevski, zābaki kļūst vērtīgāki par Puškinu. Tomēr, ja tava jēga ārpus zābakiem nesniedzas, tiem nav nozīmes, pat ja tie darināti no simtdolāru banknotēm.
Brīvības jēdziens ir tik plašs, ka tajā var ietvert jebko, un reizē arī tik šaurs, ka aprobežojas ar fonētisko konstrukciju, kas veido šo vārdu. Mums ir iespēja paplašināt brīvības robežas telpā un laikā, mācoties izprast brīvības jēdzienu un apzinoties savu pagātnes pieredzi. Un tas nav maz.
