Ja ielūkojamies Eiroparlamenta vēlēšanu norisēs, varam secināt, ka visās 25 ES dalībvalstīs vēlētāji lielā mērā tās ignorēja vai arī savu neapmierinātību izteica, balsojot pret varas partijām.
Ja ielūkojamies Eiroparlamenta vēlēšanu norisēs, varam secināt, ka visās 25 ES dalībvalstīs vēlētāji lielā mērā tās ignorēja vai arī savu neapmierinātību izteica, balsojot pret varas partijām. Pierādījies, ka vairumam vēlētāju viss, kas notiek kaut kur tālu aizrobežā, ir diezgan vienaldzīgs. Lai notikušais būtu vēl jo nepatīkamāks, tieši desmit jaunās ES dalībvalstis parādīja, ka, pirmkārt, neapmierinātību par cenu straujo kāpumu vēlētāji izgāž pār savu valstu valdības partijām. Otrkārt, pēc aktīvās aģitācijas referendumā par iestāšanos ES vēlētājus pārņēmusi apātija.
Sestdien mūsu informācijas līdzekļos rādītie vēlētāji, kuriem par vēlēšanām un partiju kandidātiem zināšanas bija minimālas, godīgi sakot, izskatījās un izklausījās kā no ziemas miega modušies. Lai gan runāt par to, ka plašsaziņas līdzekļi nesniedza pietiekami daudz informācijas, skaidrojot, kas ir Eiroparlaments un kas tajā varētu pārstāvēt Latviju, var tikai tāds, kuram uz ausīm un acīm ir uzliktas klapes vai arī tāds, kuram nav ne mazākās intereses par to, kādi cilvēki sēdēs Luksemburgā un Briselē. Gan jāteic, ka Latvijā savu lomu nospēlēja jaunā vēlēšanu sistēma, kas vēlētājus tagad ir “piesējusi” pie savas dzīvesvietas. Turklāt izrādījies, ka iedzīvotāju reģistrs ir nepilnīgs.
Ja aplūkojam Latvijā notikušā balsojuma rezultātus, pirmkārt, tie parādījuši, ka valdošā politisko partiju koalīcija pienākusi pārāk bīstami tuvu robežai, kas to šķir no izjukšanas un jaunas valdības veidošanas. Netieši par šādu pavērsienu liecina jau pirms pāris nedēļām sāktās “Jaunā laika” un Tautas partijas “pusdienreizes”. Turklāt “tautpartijiešu” līderi pēcvēlēšanu komentāros neizslēdz arī jaunas koalīcijas izveidi. Tā teikt, Emša kungs, simts dienu pagājis, un jūs esat zaudējis tautas uzticību. Otrkārt, “tēvzemiešu” četras eirodeputātu vietas parāda, ka liela daļa vēlētāju domāja ne tik daudz par kopējām Eiropas vērtībām kā par savas nacionālās valsts identitātes zaudēšanu. Turklāt pirmsvēlēšanu kampaņā tieši “tēvzemiešu” četrinieks atstāja visai inteliģentu, nacionāli noskaņotu un turklāt Eiropas lietās kompetentu cilvēku iespaidu. Treškārt, vēlēšanas pierādīja, ka sociāldemokrāti, atskaitot Liepāju, joprojām nav spējuši atgūt vēlētāju uzticību. Ja viņi turpinās ignorēt acīmredzamo, ka sašķeltība un vienas sociāldemokrātu partijas līdera autoritārisms ir noteicošais, varēs arī turpmāk sūkstīties par tautas nesapratni.
Ceturtkārt, par to, ka “bites” dabūs kādu vietu, nebija šaubu. Iespējams, “tēvzemieši” tādu atbalstu ieguva tādēļ, ka Ždanokas kundzes pārstāvētās PCTVL sauklis “Krievi nāk!” un krievu skolu aizstāvju aktivitātes lika mobilizēties tiem, kas bija nobažījušies par šādu pavērsienu. Tikai vienu vietu Eiroparlamentā viņi ieguva tāpēc, ka pastāv sašķeltība nacionālo minoritāšu tiesību aizstāvju rindās. Piektkārt, “Latvijas ceļam” gan nevajadzētu īpaši priecāties par viena deputāta vietu. To ieguva tikai viena cilvēka – Georga Andrejeva – iekļaušana saraksta galvgalī. Šā cilvēka dziļā inteliģence, šarms, kā arī zināšanas par ES struktūrām ļāva uz politiskās skatuves atgriezties jau piemirstajiem bijušajiem politiskajiem līderiem.
Acīmredzot tuvākais notikums, kas gaidāms vēlēšanu tiešā iespaidā, būs “jaunlaikiešu” aicinājums uz neuzticības balsojumu pašreizējai valdībai jau ceturtdienas Saeimas sēdē. Pagaidām gan vēl grūti prognozēt iznākumu, jo Tautas partijas līderi pašlaik vēro Latvijas futbolistu gaitas Eiropas čempionātā Portugālē. Kā zināms, telefoniski pie pusdienu galda pasēdēt nav iespējams.
