Jelgavas mākslinieku organizācijas 40. jubilejas gadā publicējam mākslas maģistra Jelgavas Mākslinieku biedrības valdes priekšsēdētāja Māra Branča ieskatu atmiņu krājumos
Sākums 22. un 29. aprīļa, 6. un 13. maija numurā.Plenēri un Mākslas dienasGandrīz vienlaikus ar sadraudzības pilsētu kopējo sociālistisko uzvaru atzīmēšanu aizsākās arī plenēru kustība. 1976. gada vasarā sadarbībā ar Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (tagad universitātes) vadību un Mežsaimniecības un mežtehnikas (tagad Meža) fakultāti tika sarīkots «Plenērs-76» Vecauces pilī. Vēlākos gados tie notika Vilcē, Ziedkalnē un citur.Pagājušā gadsimta 70. gados Jelgavā aizvien plašāk sāka svinēt Mākslas dienas. Tās Latvijā tika rīkotas pēc PSRS Mākslinieku savienības iniciatīvas, lai atzīmētu 1918. gada 12. aprīļa dekrēta izdošanu, kas noteica Ļeņina monumentālās propagandas plāna pasākumus. Mākslas dienu devīze «Mākslu masās» paredzēja, ka māksliniekiem jāiet pie darbaļaudīm, jārāda izstādes uzņēmumos un iestādēs. Sākumā būdams uztiepts pasākums, ar laiku tas jo plaši izvērtās visā pilsētā un bija sabiedrībā gaidīts kultūras notikums. Parasti jelgavnieku izstādes varēja redzēt tikai muzejā, bet tagad mākslas darbu skates rīkoja skolās, kultūras namos, uzņēmumos, pat veikalu skatlogos. Kā neatņemama sastāvdaļa Mākslas dienās bija tikšanās ar māksliniekiem. Īpaši plašas Mākslas dienas izvērtās kopš 1984. gada, kad Latvijas Valsts konservatorijas (tagad Latvijas Mūzikas akadēmijas) absolvents Ivars Erdmanis par diplomdarba tēmu izvēlējās Mākslas dienas, kurās iesaistīja arī citas mākslas nozares, kas pilsētā sasniegušas noteiktu māksliniecisko līmeni, – mūziku, deju, teātri. Nākamajos gados šie svētki uzsita īpaši augstu vilni, kas saistāms ar nacionālās pašapziņas celšanos un apliecināšanos. Līdz ar valstiskās neatkarības atgūšanu Mākslas dienas savu vietu Jelgavas kultūras dzīvē zaudēja. Par iemeslu bija ierobežotās finanses, noplaka entuziasms, mainījās arī pilsētas kultūras pasākumu akcenti. Turpmāk vēl.
