Šogad Jelgavas mākslinieku organizācija svin 40 gadu jubileju. Dienā, kad Ģ.Eliasa muzejā atklāj mūsu mākslinieku pavasara izstādi, sākam publicēt mākslas maģistra Jelgavas Mākslinieku biedrības valdes priekšsēdētāja Māra Branča ieskatu atmiņu krājumos
«Cerēsim, ka tagadējā jaunradīšanas laikmetā arī Jelgavas mākslas dzīve ies pacēluma ceļu, ies dziļumā un briedumā, ka mākslinieka darbs radīs atsaucīgas sirdis, ka māksliniekam skaistā un savdabīgā Zemgales metropolē būs lemts būt vairāk nekā tikai skolotājam vai ierēdnim: kultūras dzīves nepieciešamam darbiniekam, apkārtnes izdaiļotājam.» Ar šādu cerību savas «Piezīmes par mākslas dzīvi un māksliniekiem Jelgavā kopš 19. gs.» žurnāla «Senatne un Māksla» 1937. gada III numurā beidza mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš. Viņa vārdos ieslēpta visai viļņveidīgā Jelgavas mākslas dzīves aina. pacēlumu tā guva hercoga Jēkaba laikā, ar Kurzemes hercogistes pievienošanu cariskajai Krievijai noplaka, līdz pamazām 19. gadsimta beigās sāka zelt, sasniedzot visai augstas virsotnes pirms Pirmā pasaules kara, vismaz izstāžu ziņā. Nodibinoties neatkarīgajai Latvijas valstij, mākslas dzīve Jelgavā atdzīvojās, īpaši pēc tam, kad nodibināja Jelgavas teātri, Skolotāju institūtu un kad pilsēta pie Lielupes kļuva par mākslinieku un rakstnieku biedrības «Zaļā vārna» mājvietu, kurai šogad atzīmējama visai ievērojama jubileja – 85 gadi. Mākslas darbu kolekcionēšana aizsākās ar 1939. gada 16. decembrī iesvētīto Zemgales Mākslas muzeju. Iejaucās karšDiemžēl Jelgavas kultūras un mākslas pacēlums nebija ilgs. 1940. gada jūnijā Latviju okupēja padomju armija, kas būtiski mainīja attieksmi pret kultūru. Karš nodarīja vislielāko postu – pilsētu tikpat kā noslaucīja no zemes virsas, bet pats galvenais – daļa pilsētnieku aizbēga no padomju armijas, citi izklīda kur nu kurš. Jelgavas kultūras vide bija sagrauta. Vēlākajos gados ieceļoja citu nāciju cilvēki no Krievijas, Baltkrievijas un citām PSRS republikām. Veidojās pavisam atšķirīga pilsēta no tās, kāda bija pirms kara. Tomēr vajadzība pēc kultūras latviešos palika – jelgavnieki gribēja spēlēt teātri, dziedāt un dejot, aust un adīt. Vienīgi tuvāka interese par tēlotāju mākslu atdzima lēnāk – nepieciešamība pēc glezniecības, tēlniecības un grafikas nebija dzinusi tik dziļas saknes tautā kā citi kultūras paveidi.Pirmie trīspadsmitPiecdesmito gadu sākumā Jelgavā uz dzīvi apmetās Hugo Jakobi, gleznotājs, kurš bija mācījies Latvijas Mākslas akadēmijā, bet nebeidzis to. Māksla bija viņa sirdslieta, un 1956. gadā tika nodibināta pirmā Zīmēšanas un gleznošanas studija, kas ar 1957. gadu viņa vadībā darbojās muzeja paspārnē, taču tā nepastāvēja pat ne desmit gadu.Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados Jelgavas galvenais arhitekts bija Ādolfs Krūmiņš (1919 – 1964), panāca, ka Blaumaņa ielas 10. namā izbūvē četras mākslinieku darbnīcas ar dzīvokļiem pie tām. 1966. gadā tās piešķīra jaunajam gleznotājam Ā.Alunāna Jelgavas Tautas teātra dekoratoram Edvīnam Kalneniekam, tēlniecei Rasai Kalniņai-Grīnbergai, keramiķei Sarmītei Zuterei un gleznotājam Uldim Zuteram. Ceturtā darbnīca tika lietišķās mākslas studijai «Atspole», bet dzīvoklis – nule Mākslas akadēmiju beigušajai grafiķei Lolitai Zikmanei.Drīz vien Pasta (toreiz Komjaunatnes) ielā uzcēla vēl divas ēkas ar trim darbnīcām katrā. Tās sāka apdzīvot 1969. un 1970. gadā, kad uz Jelgavu pārcēlās pilsētas galvenais mākslinieks Visvaldis Garokalns, gleznotājs Guntis Strupulis ar Nelliju Darkēviču un Dzintra un Andrejs Zvejnieki. Kopā ar vitrāžisti Hildu Podrezovu, «Latvijas keramikas» mākslinieci Undīni Stepku un grafiķi Vizmu Krieviņu, kura uz šejieni gribēja pārcelties no Rīgas, Jelgavā bija 13 profesionāli mākslinieki. Viņi visi bija jauni, radoši un enerģiski. Turpmāk vēl.
