Rit jau trešais mēnesis, kopš laikraksts «Novaja Gazeta» un «Zemgales Ziņas» aizsāka diskusiju par krievu un latviešu valodas attiecībām mūsu valstī, par nacionālo minoritāšu izglītības un integrācijas problēmām.
Rit jau trešais mēnesis, kopš laikraksts «Novaja Gazeta» un «Zemgales Ziņas» aizsāka diskusiju par krievu un latviešu valodas attiecībām mūsu valstī, par nacionālo minoritāšu izglītības un integrācijas problēmām. «Zemgales Ziņās» bija dažas publikācijas, atsaucoties uz redakcijas aicinājumu pēc publicētā Jurija Zotova raksta «Aizstāvēsim savu skolu» (12. novembrī), izteicu arī savu viedokli rakstā «Rūgtās spēles ap dzimto valodu» (12. decembrī). To 18. janvārī pārpublicēja «Novaja Gazeta»(NG).
Es varu turpināt diskutēt vienīgi ar Nikolaju Rostova kungu (NG), kas rakstā «Melnā kaķa meklējumi Čigānijas zemē» uzņēmies diskusijas rosinātāja Jurija Zotova advokāta lomu.
Viena no pašlaik Latvijā visvairāk lasītajām grāmatām ir Dailes teātra aktrises Mudītes Šneideres veltījums sava dzīvesbiedra izcilā teātra un kino aktiera Harija Liepiņa piemiņai «Dzīves sadedzinātie». Tajā ir kāda, manuprāt, ar šo diskusiju cieši saistīta atziņa: «Mūsu ir maz, mēs aizstāvamies, nevis uzbrūkam… Mans nacionālisms ir mana aizstāvēšanās.» Diemžēl mums savā zemē pret kaimiņvalodas uzbrukumu ir jāaizstāvas. Rostova kungs, kā jau lielas tautas pārstāvim pienākas, izvēlējies uzbrukuma taktiku. Iespējams, ka viņu uz šo drosmīgo soli pamudinājusi «Novaja Gazeta» tajā pašā 8. janvāra numurā publicētā informācija par Krievijas prezidenta Vladimira Putina «labi sagatavoto» izlēcienu pret Baltijas valstīm: V.Putins aicināja Baltijas valstu krievvalodīgos iedzīvotājus aizstāvēt krievu valodas oficiālā statusa ieviešanu un palielināt iespējas krievu pārstāvniecībai vietējos varas orgānos. Šos prezidenta pirmsjaungada izteikumus televīzijā gan ietekmīgākais laikraksts «Wall Street Journal Europe» salīdzinājis ar Hitlera politiku, taču uzbrukuma taktikas cienītāji šādas iebildes var neņemt vērā un kaimiņvalsts vadoņa izteikumus izmantot kā stimulu savai, citiem neprognozējamai rīcībai.
Kā vienu no šādiem nevardarbīga uzbrukuma piemēriem N.Rostovs izmanto cinismu. Tā ir pārākuma nicīgā attieksme, kas ļauj konstatēt: «Iespējams, ka daži (izcēlums mans – G.K.) latvieši arī piedalījās «sīvās atbrīvošanās cīņās pret boļševikiem». Manu skopo teikumu par latviešu brīvības cīņām Rostova kungs nekaunīgi izmanto kā cinisku mūsu tautas svētāko jūtu apvainojumu.
Jāatgādina, ka latviešiem ir daudzsējumu enciklopēdisks izdevums «Latviešu konversācijas vārdnīca». Tā otrajā 1928.– 1929. gadā sagatavotajā sējumā iedaļā «Brīvības cīņas 1918–20» divdesmit lappusēs sīki un vispusīgi ir atainoti šā kara notikumi un Latvijas armijas izveidošana. Tikai daži citāti:«.. armija atradās vēl organizēšanas stadijā 31.12.1919., armijā bija jau 69 232 karavīri, bet, pieskaitot 2 179 brīva līguma darbiniekus, – 71 411. Nacionālās armijas cīņas ilga 628 dienas no 18.11.1918. līdz 11.08.1920. Kopā krituši 154 virsnieki, 2875 kareivji, ievainoti 3 844 un kontuzēti 241 karavīri.» Mazajai Latvijai tas ir daudz, turklāt jāievēro, ka jaunā Latvijas valsts atradās svešzemju karotāju ielenkumā un tai sava armija bija jāveido piespiedu kārtā. Šos faktus dažādos izdevumos apstiprinājuši daudzi starptautiski atzīti vēsturnieki.
Taču, tos neievērojot, N.Rostovs pasaules kara vētrās mētātos latviešus pataisa par masveida slepkavām: «Kas, piedodiet, iznīcināja Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā veselus ciemus, kuru iedzīvotāji pretojās padomju varas nodibināšanai?» Pats jautā un pats atbild: «Varbūt tomēr tūkstoši latviešu strēlnieku?» Vai šīm baumām ir dokumentāri pierādījumi?
Esmu klausījies latviešu sirdsapziņas, godprātīgā un jau aizsaulē aizgājušā cienījamā skatuves mākslinieka Ēvalda Valtera stāstos par tā saucamajiem «sarkanajiem» latviešu strēlniekiem, bet tajos ne vārda neesmu dzirdējis par nežēlīgu vardarbību. Mans tēvocis, mātesbrālis Alberts, arī karodams šādos strēlniekos, izbraukāja vai visu Krieviju, pat Turkmēnijas tuksnešus. Vai tā bija nesavtīga uzticība jaunajai padomju varai? Nē. Par šādu «pakalpojumu» jaunajiem latviešu puišiem tika solīta zeme un brīva Latvija. Tolaik iegūt savā īpašumā zemi bija katra latviešu lauku puiša sapnis. Tiklīdz radās iespēja, visi kā īsteni savas dzimtenes patrioti atgriezās Latvijā. Vēlāk kā atalgojumu par pilsoņkara cīņām okupācijas vara Albertam uzdāvināja vergu darbu Soļikamskas raktuvēs, no kurienes pēc gadiem desmit viņš atgriezās tik tikko dzīvs, turklāt ar nosacījumu, ka drīkstēs apmesties ne tuvāk kā 100 kilometru no Rīgas.
Lai arī kādus briesmu darbus jūs, Rostova kungs, latviešiem vēlētos piedēvēt, tie nekad neaizsniegs to vērienīgumu tautu nīcināšanā kādu piekopa Krievzemi pārstāvošā bijusī PSRS. Ceru, ka jums nav sveša informācija par Latvijas armijas virsniecības apšaušanu Litenē, par padomju varas ilgus gadus tik centīgi slēpto poļu tautas masu slepkavību Katiņā, par tautām, kurām atņemta pati būtiskākā vērtība – viņu valoda. Kad 1982. gada vasarā, padomijas attīstītā vai kāda cita sociālisma periodā braucām cauri Mari, Čuvašijas, Tatārijas, Udmurtijas, Baškīrijas, Mordovijas autonomajām republikām, visa informācija bija tikai vienā – krievu – valodā. Esot Groznijā, nevarēju atrast nevienu laikrakstu vietējā valodā, bet skolā čečeni savā valodā varējuši mācīties tikai līdz 5. klasei. Kāpēc Gruzijā tika ieviesta kirilica, kāpēc Imanuela Kanta dzimtenē Austrumprūsijā tika sabradāta turienei raksturīgā kultūra un šo zemi vairs neapdzīvo senprūšu pēcnācēji? Līdzīgu jautājumu virkni es varētu gari turpināt. Neprasu, lai jūs, Rostova kungs, uz tiem atbildētu. Vienkārši lūdzu tik tālu aizdomāties. Ja jūs to izdarītu, tad varbūt mēģinātu saprast mazo tautu bažas un piesardzību pret austrumu kaimiņa joprojām neapmierināto tieksmi «svešā pirtī kašķi meklēt». Bet jūs, dzīvodami Latvijā, nevis Krievzemē, atļaujaties ciniski aizskart arī citas mazas tautas jūtas – uzbrūkošā stilā rakstīdami, jūs dažādos variantos izmantojāt vārdu «čigānija». Katrai tautai var atrast un piedēvēt negācijas, taču, gods kam gods, čigāniem Latvijā nekad nav bijis problēmu ne ar latviešu, ne krievu, ne vācu valodu.
Šajā rakstā iztirzāt visas problēmas, kuras savā publikācijā laikrakstā «Novaja Gazeta» aizskāris Nikolajs Rostovs, nav iespējams. Tie ir ne tikai izglītības jautājumi, bet skartas vēl svarīgākas – integrācijas problēmas. Bet integrēt – apvienot daļas vienā veselā – var tikai tad, ja šīs daļas ir savstarpēji saskanīgas. Nesen slēgtās Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas misijas Latvijā vadītājs Pēters Semnebijs «Neatkarīgās Rīta Avīzes» 7. februāra intervijā atzinis, ka naturalizēties ir paša cilvēka izvēle, bet piebildis, ka radīt līdzsvaru valodas jautājumos Latvijas sarežģītajos apstākļos nav nemaz tik viegli. Domāju, ka par lielu palīgu šajos sarežģītajos, bet joprojām ļoti aktuālajos jautājumos varētu kalpot LLU Sociālo zinātņu fakultātes organizētā diskusija «Rietumi – Austrumi. Kopīgas un atšķirīgais mentalitātē», kas 26. februārī notiks Jelgavas pilī. Izteikt savas domas būtu vēlams arī iepriekšējo publikāciju autoriem.
