Liela daļa «Vecauces» pašreizējo un arī jau pensionēto darbinieku studiju gados paši šeit bijuši praksē, vēlāk vadījuši studentu prakses vai vismaz bijuši ar tām saskarē un var vērtēt un salīdzināt.
Liela daļa «Vecauces» pašreizējo un arī jau pensionēto darbinieku studiju gados paši šeit bijuši praksē, vēlāk vadījuši studentu prakses vai vismaz bijuši ar tām saskarē un var vērtēt un salīdzināt. Par pirmskara gadiem gan saglabājušies tikai nostāsti vai avīžliteratūra.
Toreiz ceturtā kursa studenti Vecaucē dzīvojuši veselu vasaru. Katrai studentu grupai bijis savs karogs un himna. Ar vērienu svinētas studentu dzimšanas, vārda dienas un citas jubilejas. Gadījies, ka pēc kādas studentu ballītes Auces vecmātes durvju izkārtne no rīta atradusies pie policijas iecirkņa ieejas, bet miesnieka «šilte» ar vērša galvu šūpojusies pie advokāta kantora. Pie vīriešu kopmītnes izvietotajā radio ruporā rītos un vakaros bijušas dzirdamas Auces jaunākās ziņas, kur āzēta pilsētas sabiedrība. Pa spilgtam jokam auceniekiem atmiņā arī no pēckara gadiem. Tā 1952. gada vasarā savu centneru smagais «dārza lauva» aiznests un uzcelts uz avīžu kioska jumta.
Jā, tas bija kādus gadus pirms mums, atceras agronome Zelta Kalniņa, kas akadēmiju beigusi 1959. gadā.
Pēdējā studiju gadā viņa apprecējusi savu kursabiedru Mārtiņu un pēc tam abi norīkoti darbā uz Vecauci. Tur arī nostrādājuši visu darba mūžu. Mārtiņš bijis kursa vecākais tāds nopietns, jau tehnikumu beidzis un armiju izgājis puisis. Varbūt tāpēc arī viņu kurss nav izcēlies ar sevišķiem stiķiem. Kā lielāko notikumu Zelta atceras siena zārdu izjaukšanu:
Toreiz ciemos bija atbraukuši kādi citi studenti, un viņiem tika atdotas mūsu vietas kopmītnēs. Kur palikt pēc ballītes? Nu, vienīgi zārdos. Bet līdz rītam no tiem nekas liels nebija palicis pāri. Protams, pēc tam dabūjām paši visu sienu atkal savākt.
Šķiet, līdz sešdesmito gadu beigām visi akadēmijā studējušie agronomi ir gājuši caur Vecauces «ķēķi», un atmiņas par šīm kopīgajām nebēdnībām ir bijušas par pamatu gadskārtējiem agronomu salidojumiem, kas vēlāk izveidojušies par tradīciju.
Protams, līdztekus risinājās arī nopietns darbs praksē lekcijās, semināros, fermās un uz lauka. Pensionētais agronoms Jānis Stauģis, kas saimniecībā strādājis no 1973. līdz pat šim gadam, atzīst, ka līdzi laikam mainās arī studenti. «Jūs esat naivs, ja domājat, ka es laukos strādāšu,» sacījusi kāda studente septiņdesmitajos gados, lakotiem nagiem tupēdama kartupeļu vagā ar radiouztvērēju blakus. Atšķirībā no laikiem, kad studēt varēja bez naudas, bet augstskolā varēja dažkārt ietikt ar ietekmīgu vīru rekomendācijām, tagad Jānis Stauģis Vecaucē sastopot vairāk tādu jauniešu, kas tiešām grib kaut ko uzzināt un apgūt.
Gan Zelta Kalniņa, gan Jānis Stauģis tomēr atzīst, ka visos laikos jaunieši bijuši dažādi, un neatkarīgi no raizēm, kā viņus vest pie kārtības un gudrības, gadskārtējās studentu prakses sākums vienmēr Vecaucē gaidīts ar priecīgu satraukumu.
