Tieši šodien «Zemgales Ziņām» aprit četri gadiņi. Raiņa dzejolīša rosināti šoreiz nolēmām aptaujāt cits cita radiņus par to, ko viņi domā par tuvinieku darbu redakcijā.
Tieši šodien «Zemgales Ziņām» aprit četri gadiņi. Raiņa dzejolīša rosināti šoreiz nolēmām aptaujāt cits cita radiņus par to, ko viņi domā par tuvinieku darbu redakcijā.
Par biznesa redaktori Annu Afanasjevu – brālis Valdis Afanasjevs:
Anniņai patīk strādāt avīzē un arī pēc saviem analizētājas un rakstītājas dotumiem viņa ir tam radīta. Būdama pēc rakstura visai noslēgta, Anniņa «neienes redakciju mājās», taču kopš viņa strādā redakcijā ne vien mūsu ģimene, bet arī ģimenes draugi sākuši uz «Zemgales Ziņām» lūkoties ar pastiprinātu interesi.
krustdēliņš Edgars Afanasjevs (6 gadi):
Kad es atnāku uz redakciju, Anniņa man ļauj spēlēt datorspēles.
Par fotogrāfu Aldi Petermanu – sieva Kristīne Petermane:
Esmu secinājusi, ka ne katra var būt fotogrāfa sieva… Pēkšņi kaut kur jāiet. Tad kādu reizi līdz pusnaktij. Un tamlīdzīgi. Ne visi to varētu saprast. Gribētos jau, lai viņam vairāk laika būtu bērniem. Nekā nevar darīt, nākas pierast, saprast un ar to rēķināties. Nekad nezinām, vai tas, ko esam sarunājuši, būs izpildāms. Avīzē patīk Alda bildes. Patīk, ka tajā bildē kaut kas ir. Varu arī apskatīt, kur viņš bijis, ja pati neesmu bijusi līdzi.
Par lauku dzīves redaktori Aiju Roni – dēls Aivis Ronis:
Esmu priecīgs, ka mana mamma strādā «Zemgales Ziņās». Kā es to izjūtu? Dažādi. Tas atkarīgs no tā, kādā situācijā atrodas avīze kopumā. Katrā ziņā tas mani nekad nav traucējis. Drīzāk gan otrādi: draugi un paziņas apskauduši, ka man ir tāda mamma ar mūsdienīgiem dzīves uzskatiem. Atbraucis ciemos pie mammas uz Jelgavu, cenšos izlasīt «Ziņas» (mamma ir speciāli sataupījusi visus avīzes numurus). Lasu arī mammas rakstus. Tos lasīdams, es vienmēr labpatikā smaidu. Esmu gandarīts, ka mammai darbs veicas, un arī avīzei klājas arvien labāk.
meita Anda Krieviņa:
Es dzīvoju tālu no Jelgavas un pašreiz ciešas saistības ar mammas darbu nav. Bērnībā es, protams, to izjutu vairāk. Pirmkārt, jau tas, ka mamma vienmēr bija darbā. Tādēļ vakariņās mums ar brāli mūždien bija ātrā vistu zupa ar klimpām. Jā, un man bija žēl, ka no pieaugušo sarunām es nekā nesapratu. Bet vispār man patīk, ka mamma ir žurnāliste. Arī mana meita Arta to uztver ļoti nopietni un cenšas vecmāmiņu iztaujāt. Bet visvairāk viņai patīk vecmāmiņas darba vietā spēlēt datorspēles. Mēs domājam, ka mūsu vecmāmiņa ir laba žurnāliste, lai viņai veicas!
Par reklāmas menedžeri Mudīti Ņķirpu –māsa Gunta Šķirpa:
Kopš Mudīte ir sākusi strādāt «Zemgales Ziņu» redakcijā, viņas uzvedībā un darbos nekādas izmaiņas gan nav manītas. Viņa joprojām ir klusa un mierīga tāpat kā agrāk. Turklāt par savu darbu redakcijā viņa mājās neko nestāsta. Mums, Mudītes radiniekiem, attieksme pret avīzi nav mainījusies, jo mēs «Zemgales Ziņas» abonējām pirms vēl mūsu Mudīte tur sāka strādāt.
Par redaktores vietnieci Ligitu Timmu – dēls Druvis Timma (7 gadi):
Man ļoti patīk, ka mamma strādā «Zemgales Ziņu» redakcijā. Tur vienmēr ir interesanti. Visvairāk man patīk tie vakari, kad mammai darbā jāpaliek ilgi. Tad es varu spēlēt spēlītes uz datora uz krāsainā! Manai māsai Laurai gan tas nepatīk. Viņa nemaz nemāk tā spēlēties, viņa ir liela. Laura tagad ir slima, tapēc viņa par mammas darbu neko nepasacīs.
Par fotokorespondenti Mairu Dudarevu – meita Līva Dudareva:
Es visvairāk priecājos par to, ka mammai pašai patīk viņas darbs. Turklāt es no viņas kā rakstoša žurnālista varu saņemt labus padomus sacerējumu rakstīšanā un latviešu valodas gramatikā. Bēdīgi ir tas, ka mamma bieži vien vakaros pārnāk mājās vēlu.
meita Elga Dudareva:
Es nemaz neatceros tādus laikus, kad mamma nestrādāja avīzē par fotogrāfu. Un es negribu, ka viņa darbu mainītu. Es arī esmu sākusi mācīties fotografēt, un mamma saka, ka manas bildes ir interesantas. Man patīk iet uz redakciju, jo tur ir jauka atmosfēra un var tikt pie datora.
vīramāte Dzidra Dudareva:
Maira strādā daudz, bērnus redz maz. Viņa ir cilvēks, kam darbs vienmēr būs pirmajā vietā. Man patīk gan Mairas, gan Alda bildes avīzē.
Par Dobeles biroja vadītāju Daigu Stokenbergu – mamma Baiba Jasinska:
Par lasāmā trūkumu nesūdzos, bet, savas puses patriote būdama, avīzē vairāk gribētu redzēt Dobeles ziņas. Saprotu, ka par meitas darbdienu nevaru teikt no zvana līdz zvanam. Tāpēc aizņemtajās dienās un stundās uzņemu savās mājās otrklasniekus Alisi un Tomu.
vīrs Aivars Stokenbergs:
Mājas Daigas profesijas dēļ varbūt nedaudz arī zaudē, taču tas nav tik būtiski. Galvenais, ka sieva var darīt to, kas viņai patīk.
meita Alise Stokenberga:
Man ļoti patīk iegriezties pie mammas birojā. Vienīgi reizēs, kad mammai ir ļoti daudz darba, viņa mums abiem ar brāli pavēl doties mājās un netraucēt. Paklausām ar nokārtu degunu.
Par reklāmas dizaineru Māri Bolšteinu – tēvs Aļģirds Bolšteins:
Man pašam jaunībā bija interese par žurnālistiku, tāpēc dēla darbu vērtēju ļoti pozitīvi. Esmu apmierināts, ka dēls strādā radošā kolektīvā, ka viņam ir moderns darbs ar datoriem. Lepojos ar to, ka Māris ļoti labi pārvalda datoru un labi veic ne tikai savu darbu, bet ar padomu var palīdzēt arī citiem. It kā jau viss ir ļoti labi, vienīgi žēl, ka lielās aizņemtības dēļ abi vairs nevaram kopīgi pasportot.
Par galveno redaktori Daci Zvirbuli –dēls Ģirts Zvirbulis:
Man patīk, ka mamma strādā ar cilvēkiem, nevis kaut kur fabrikā pie konveijera. Lai gan vakaros bieži vien viņa ir vēlu mājās un ir nogurusi. Lai atvieglotu mammas dzīvi, mēs ar brāļiem cenšamies padarīt kādus mājas darbus.
Par realizācijas nodaļas vadītāju Maigoni Mūrnieku – dēls Ints Mūrnieks:
Pirmkārt, labi, ka tētim ir pastāvīgs darbs, ka viņš ir starp cilvēkiem. Viņš visu mūžu ir gribējis būt cilvēkos, sabiedrībā. Strādājot «Zemgales Ziņās», tas viņam ir iespējams.
Otrkārt, «Zemgales Ziņas» ir augoša avīze, sevišķi tas jūtams pēdējā gada laikā. Redakcija ir kļuvusi neatkarīga, un jūsu rokās, šķiet, ir visa preses politika rajonā. Tas nozīmē, ka jūs kļūstat aizvien stiprāki. Tātad labi un pareizi strādājat. Nostiprināsies avīzes finansiālais stāvoklis, augs darbinieku labklājība.
Man savā darbā iznāk darīšanas arī ar citu rajonu avīzēm, un redzu, ka jūs esat vieni no labākajiem, spēcīgākajiem. Lai jums visiem veicas!
Bet tētim vēlu veselību stipru veselību!
znots Kristaps Cēburs, vienlaikus arī Maigoņa priekšnieks:
Maigonis redakcijā ir neapskaužamā situācijā, jo kā priekšnieka sievastēvs darbā pats pēdējais var cerēt uz ko labāku, nebūtu arī korekti, ja viņš man publiski iebilstu. Pats trakākais, ka no redakcijas raizēm mēs netiekam brīvi arī pēc darba, jo dzīvojam vienā mājā. Sieva dusmīga, sievasmāte arī. Mājās saimniekošanas vadītājs ir Maigonis, bet manī vēl sēž redakcijas priekšnieks… Taču kopumā ņemot, nav nemaz tik slikti, ka arī darbā ir kāds tuvs cilvēks.
Par literāro redaktori Lieni Brēdiķi – mamma:
Manas meitas strādāšanai «Zemgales Ziņās» ir gan plusi, gan mīnusi. Labais ir tas, ka meita ar darbu ir apmierināta, bet slikti, ka tagad man daudz darba. Agrāk avīzi sāku lasīt no beigām un lasīju tikai to, kas mani interesēja, tagad man tā jāizlasa visa un jāmeklē kļūdas, kas dažreiz arī gadās. Tad jāņem sarkans zīmulis un tās jāatzīmē. Mierinājums ir tikai tad, kad kādā lielajā avīzē to gadījies vairāk.
Par grāmatvedi Dzintaru Veipu – sieva Natālija Veipa:
Ģimene vēl ir maziņa, bet stabila. Esmu ļoti priecīga, ka Dzintars strādā tik draudzīgā kolektīvā, kur notiek dažādi interesanti notikumi. Dzintars cenšas sekot līdzi visam jaunajam. Novēlu viņam, lai grāmatvedība aizņemtu mazāk laika, bet vairāk atliktu laiks pievērsties uzņēmuma ekonomisko jautājumu risināšanai, jo tas pēc zināšanām viņam ir tuvāk. Dzintaram darbs rada gandarījumu.
Par «Zemgales Ziņu» direktoru Kristapu Cēburu – sieva Dita Cēbura:
Kopš Kristaps strādā redakcijā, raksturā viņš mainījies nav, toties ir iemācījies ļoti daudz nopietnu lietu. No mūziķa viņš vispirms kļuva par datormaketētāju, tagad jau ir apguvis direktoram vajadzīgās zināšanas un turpina studēt ekonomiku. Mājās mēs bieži runājam par redakcijas dzīvi, un es jūtos tai piederīga, par daudz ko esmu lietas kursā. Kristapa nenormētais darbalaiks gan ietekmē ģimenes dzīves ritmu, brīžam man ir vīrs, brīžam it kā nav. Ja, piemēram, nakts vidū redakcijā notiek kāds incidents, viņš ceļas un iet. Bet es neesmu greizsirdīga uz «Zemgales Ziņām», jo es savu vīru saprotu. Zinu, kas viņam ir ļoti svarīgs, un es nevaru aizpildīt to vietu viņa dzīvē, ko dod darbs.
Par reklāmas nodaļas vadītāju Raivi Balodi – tēvs Oļģerts Balodis:
Kopš Raivis strādā «Zemgales Ziņās», viņš ir kļuvis nopietnāks, viņam ir lielāka pienākuma apziņa. Raivis savu avīzi ģimenē parasti popularizē lai lasām to un to. Mēs jau sen lasām šo laikrakstu kopš tas izveidojās. Protams, ka attieksme pret «Zemgales Ziņām» mainījās, kad redakcija kļuva par dēla darbavietu, tagad šo laikrakstu uztveram vairāk kā savējo tā siltāk.
Par saimniecības daļas vadītāju Māri Mežotni – māsa Daina Mežotne, kas arī strādā redakcijā:
Esmu priecīga, ka ar brāli var biežāk satikties, ja ne mājās, tad vismaz darbā. Man un vecākiem ne īpaši patīk, ka Mārim jāstrādā pa naktīm un brīvdienās. Bieži izpaliek ieplānoti pasākumi, jo Mārim sestdien vai svētdien ir jādežūrē. Ir bijis, ka Māris naktī aizbrauc uz Rīgu pēc avīzēm un ilgu laiku nav atpakaļ, tad visi uztraucas. «Ziņām» dzimšanas dienā Daina novēl neapstāties izaugsmē, bet Mārim būt arī turpmāk tikpat nepieciešamam redakcijā kā līdz šim.
Par reklāmas konsultanti Daigu Butkus – vīrs Andis Butkus:
Esmu apmierināts ar sievas darbu, vēl apmierinātāks būtu, ja viņas alga būtu lielāka, naudas jau nekad nebūs par daudz. Zinu, ka sievai darbā vienmēr labi jāizskatās, bet Daiga vēl nav devusi man iemeslu būt greizsirdīgam. Viņa labprāt runā par darbu, un tas ir labi, jo tā iespējams pirmajam uzzināt visus jaunumus. Arī bērniem vienmēr ir tīras mutes un mājās valda kārtība, tā ka Daigas darbs ģimenes dzīvi ietekmē tikai no pozitīvās puses.
Par kultūras redaktoru Jāni Stundiņu – sieva Ivonna Stundiņa:
Man nav nekādu iebildumu pret Jāņa darbu. Protams, reizēm gadās, ka es viņu gaidu mājās, bet viņš atnāk vēlu, jo redakcijā vēl bija jāraksta nākamās dienas avīzei raksts. Taču, tā kā pati strādāju nenormētu darbu, šā apstākļa dēļ strīdi nekad neizceļas. Mani ļoti iepriecina tas, ka Jānis nekad uz mājām nenes darbu mums ļoti maz paliek laika, ko varam veltīt viens otram, tādēļ, esot kopā, nekad nerunājam par darba lietām. Ja arī reizēm es Jānim ko saku par viņa rakstiem, tad tas ir tikai lasītāja viedoklis.
Par ziņu redaktori Maiju Laizāni – meita Danute Laizāne:
Skolas laikā man vislabākā lieta saistībā ar mammas darbu šķita tā, ka manas domas un fotogrāfija parādījās avīzē. Citādi man visa tā rakstīšana un «avīžošanās» liekas normāla padarīšana. Galu galā tā ir viņas profesija, tāpat kā manējā ir pagaidām studēt bioloģiju. Katrā ziņā daudzas mīļas bučas jums visiem un «avīzei kā tādai» jūsu dzimšanas dienā!
mazdēls Krišjānis Apsītis:
Man patīk, ka ome strādā redakcijā, jo brīvdienās šeit varu spēlēt datorspēles. Bet vispār man ir vienalga, kur viņa strādā, ka tikai tur būtu datori.
Par kriminālreportieri Zani Auziņu – mamma Zigrīda Feldmane:
Biju ļoti priecīga, kad ieraudzīju avīzē Zanes pirmo rakstu. Arī tagad visiem viņas rakstiem sekoju līdzi. Pašlaik jau viņai ir izveidojies savs, tiešām interesants stils, taču domāju, ka arī tagad viņai vēl daudz ir jāmācās. Tas, ka meitai reizēm nākas strādāt vēlu vakaros, man netraucē, jo nu jau viņa gandrīz gadu vairs nedzīvo kopā ar mani, bet gan īrē dzīvokli. Man patīk, ka meita ir patstāvīga un ka ir izvēlējusies lai arī smagu, tomēr prestižu profesiju. Sākumā man ne pārāk patika meitas izvēlētā tēma, taču liekas, ka viņai tā ir piemērota.
brālis Māris Auziņš:
Man patīk māsas darbs, īpaši tas, ka reizēm redakcijā varu paspēlēt datorspēles. Bet vispār es viņu augstu vērtēju.
Par šoferi Uldi Krieviņu – mazmeita Krista Krieviņa (4 gadi):
Man patīk, ka cētis (tā mazmeitas sauc vectētiņu red.) strādā redakcijā. Tad es arī tur varu tikt. Vislabāk man patīk tā lielā istaba ar daudziem datoriem. Es pie tiem gribētu tikt klāt. Bet man tur nepatīk viens onkulis. Es drusciņ no viņa baidos. Visvislabāk man patīk, kad cētis nestrādā, jo tad mums ir brīvdienas.
mazmeita Arta Krieviņa (11 gadi):
Man nepatīk, ka cētim tik daudz jābraukā, jo tad viņš maz ir pie mums. Un bez viņa ir garlaicīgi. Es saprotu, ka katram ir savs darbs un tas labi jādara. Ka cētis strādā avīzes redakcijā, man patīk, jo tur vienmēr visi kustas, visi visu zina. Redakcijā man ir paticis jau ļoti sen. Es tur biju jau pavisam maziņa, un tad daži ar mani spēlējās. Redakcijā es pirmoreiz ieraudzīju datoru.
Man gribas, lai cētim būtu daudzāk brīva laika, jo tad viņš varētu būt ar mums kopā.
Par ekspeditoru Māri Veilandu – vecmāmiņa Velta Veilande:
Māris ir ļoti apmierināts ar darbu un saviem kolēģiem, esot ļoti draudzīgs kolektīvs. Tāpēc arī mana attieksme pret Māra strādāšanu «Ziņās» ir ļoti labvēlīga. Mazdēlam katru rītu avīzīte jāizvadā pa tirdzniecības punktiem, un es laikrakstu izlasu no viena gala līdz otram. Avīzīte ir ļoti interesanta un man tā patīk.
Par lapu redaktori Dainu Mežotni – mamma Valentīna Mežotne:
Man patīk, ka meita strādā redakcijā, bet nepatīk, ka viņai jāstrādā garas vakara stundas. Galvenais ir tas, ka Dainai darbs patīk un viņa ar to ir apmierināta. Vidusskolas laikā Daina gribēja būt skolotāja, taču šie plāni ir mainījušies par labu redakcijai.
Par korespondenti
Daci Diržini – vīrs Aigars Diržinis:
Kopš skolas gadiem Dace ir vēlējusies kļūt par žurnālisti un būt notikumu centrā. Šo savu ieceri viņa ir piepildījusi. Galvenais, lai izvēlētā profesija būtu sirdij tuva. Protams, darbs vēlajās vakara stundās nesajūsminās nevienu vīru. Taču, redzot, cik ļoti Dace ir pieķērusies savai profesijai, esmu ar to samierinājies un vakarā labprāt uzklausu Daces stāstījumus par paveikto dienā, izsaku arī savu viedokli.
Par lapu redaktori Gitu Zaķīti –mamma Vaiva Lastovska:
Man nekas nav pretī, ka Gita strādā redakcijā. Gitas attieksmē pret ģimeni nekas nav mainījies, viņa man palīdz tāpat kā agrāk. No radiem gan dažs kādreiz nesaprot, kā Gita var netikt uz kādu jubileju, viņas mazā krustmeitiņa bija bēdīga, ka Gita darba dēļ netika uz viņas dzimšanas dienu. Bet krustmeitiņa jau vēl maziņa. Pieaugušie saprot, ka vispirms ir jāpadara darbs. Man ir labi, ja Gitai ir labi, un viņa nesūdzas, bet gan ir apmierināta ar savu darbu. Aldziņa gan varētu būt lielāka.
Par datoroperatori Anitu Stabiņu – vīrs Zintis Stabiņš:
Sieva redakcijā strādā tikai dažus mēnešus. Sākumā viņa bija noraizējusies, vai varēs tikt galā ar darbu, vai pratīs strādāt ar datoru un kases aparātu. Viņu uztrauca arī lielais apmeklētāju skaits. Tomēr tagad viņa ir iejutusies un ar darbu un kolektīvu ir ļoti apmierināta. Arī pašapziņa ir cēlusies. Man patīk, ka viņa vienmēr zina jaunākās ziņas.
meita Liene Stabiņa:
Esmu dzirdējusi, ka mammai šis darbs patīk daudz vairāk nekā iepriekšējais. Viņa mājās gan nāk vēlāk, bet ir priecīga nevis noraizējusies. Man arī paliek vairāk laika, lai padraiskotos.
Par administratori Maiju Āzenu – vīrs Didzis Āzens:
Maijai ir augstākā izglītība un viņa turpina vēl mācīties. Domāju, ka viņa pašlaik neizmanto savas spējas, kaut gan viņai darbs patīk. Viņa varētu atrast darbu, kurā kļūtu patstāvīgāka un materiāli nodrošinātāka, jo dzīvē jau vienmēr notiek trakas lietas.
dēls Rūdolfs Āzens:
Man patīk māmiņas darbs un arī viņas darbabiedri, jo viņi vienmēr ir laipni. Man patīk arī redakcijā svinētie svētki un ekskursijas.
meita Austra Āzena:
Māmiņa tagad no darba nāk mājās priecīgāka un viņai patīk kolektīvs.
Par datormaketētāju Arti Zenteli – tētis Aivars Zentelis:
Es esmu priecīgs un arī lepns, ka Artis strādā «Zemgales Ziņu» redakcijā. Viņš man ir labs dēls. Man patīk viņa veidotā avīze, es jau kopš laika gala abonēju «Ziņas». Es ļoti priecātos, ja Artis neapstātos pusceļā, ja viņš mācītos tālāk augstskolā. To viņš man arī ir solījis. Un vēl gribētos, lai viņš biežak atbrauc ciemos un kaut vai pa telefonu pastāsta, kā klājas. No sirds vēlu Artim visu to labāko. Lai viņam dzīvē veicas!
Par korespondenti Kristīni Langenfeldi – mamma Lita Langenfelde:
Esmu patiesi priecīga, ka manai meitai ir tieši tāds darbs avīzē. Lai gan pati dzīvoju Talsu rajonā, brīžam šķiet, ka esmu Zemgales notikumu centrā tā man palīdz justies Kristīnes darbs. Jauki ir arī tas, ka reizēm varu uzzināt to, kas palicis ārpus raksta avīzē. «Zemgales Ziņas» nevaru izlasīt katru dienu, taču daru to reizi mēnesī, kad ciemojos pie meitas. Tādai avīzes lasīšanai ir vajadzīgs savs «tulks» un man parasti tā ir Kristīne.
