Priecē, ka samazinās sociālās aprūpes iestādēs ievietoto bērnu skaits, tomēr lielu cerību, ka masveidā adoptēs, nav, atzīst Jelgavas novada bāriņtiesas vadītāja Olga Rudaka.
Šogad skaļāk nekā citus ieskanējies tā saucamais deinstitualizācijas plāns, kas līdz 2020. gadam paredz panākt, ka pēc iespējas vairāk ārpusģimenes aprūpē nonākušo bērnu dzīvotu labvēlīgā ģimeniskā vai ģimenei pietuvinātā vidē un lielie bērnunami tiktu likvidēti, tos pārveidojot par mazākiem sociālās aprūpes centriem. To par savu prioritāti izvirzījusi arī Jelgavas novada bāriņtiesa, kas šajā laikā atskatās uz piecos gados paveikto.
– Cik liela komanda esat un vai tiekat ar visu galā?
Darba nekad netrūkst. Varbūt ne katru gadu ir vienas un tās pašas problēmas. Citreiz vairāk uzmanība jāpievērš bērniem ģimenēs, kādreiz atkal citas lietas. Esam viens no lielākajiem novadiem Latvijā, un līdz ar to mums ir viena no lielākajām bāriņtiesas komandām. Kopā esam četrpadsmit – trīspadsmit vēlētas personas un sekretāre lietvede. Kā bāriņtiesas priekšsēdētāja strādāju Jelgavas novada pašvaldības administratīvajā ēkā, kur darbojas arī mana vietniece. Esam pārkārtojuši savu darbu, lai arī viņa visu laiku būtu šeit. Tāpēc divu darbinieču pārziņā ir pa diviem pagastiem, bet pārējām katrai savs pagasts. Tas ir ļoti ērti, ka cilvēks ir uz vietas, nevis piebrauc uz dažām stundām. Pirmdienās un ceturtdienās rīkojam pieņemšanas, ko paredz arī Ministru kabineta noteikumi. Vien Lielplatonē tā notiek reizi nedēļā, jo tur ir tikai 600 iedzīvotāju. Taču tuvumā ir Eleja un Vilce, kur var saņemt pakalpojumus. Piemēram, ja nepieciešama pilnvara, bet vietējais darbinieks nav uz vietas, to iespējams nokārtot citur. Saskaņā ar likumu sniedzam arī notariālos pakalpojumus, ja teritorijā nedarbojas notārs.
– Skatot datus par aizgādības tiesību pārtraukšanas gadījumu skaitu, vērojama pozitīva tendence, ka aizvien mazāk bērnu zaudē savu bioloģisko ģimeni. Īpaši, salīdzinot ar 2011. gadu, kad ārpusģimenes aprūpē nonāca 57 bērni, bet pērn – 17.
2011. gadā notikušo mēs skaidrojam ar ekonomiskās krīzes izraisītajām sekām. Pakāpeniski problēmas ģimenē bija uzaugušas līdz tam, ka daudziem vairs nebija spēka ar tām cīnīties. Cilvēki zaudēja darbu, bet pamatā tā bija liela depresija. Taču tajā gadā daudzi bērni arī atgriezās ģimenē. Kad cilvēks saprot, ka ir nogrimis līdz dibenam un jau tiek atņemti bērni, rodas arī spēks, lai celtos uz augšu.
– Kas parasti ir šis «dibens», kad tiek lemts par aizgādības tiesību pārtraukšanu?
Steidzamības kārtā pieņemam arī vienpersoniskus lēmumus, kad bērna veselība, dzīvība un drošība tiešām ir apdraudēta. Piemēram, zīdaiņa mamma atrasta ar 3,8 promilēm alkohola asinīs. Taču pamatā bērnus zaudē tās ģimenes, ar kurām sociālais dienests jau ir strādājis, sniegti dažādi pakalpojumi, cilvēkiem skaidrots un stāstīts, piemēram, mammai ar bērniem piedāvāts uzturēties krīzes centrā, bet rezultāta nav, un sociālais dienests atzīst, ka viņu kapacitāte izsmelta. Tad viņi mums ziņo. Pateicoties starpinstitucionālajai sadarbībai, bāriņtiesas pārbaudes risinās paralēli. Taču pienāk brīdis, kad sociālais dienests saprot, ka vairs nevar riskēt ar bērna veselību un dzīvību, vai arī mēs paši to esam novērojuši un, pieaicinot dažādus speciālistus, organizējam sēdi.
– Bērnu aizvešana no ģimenes ir emocionāli ļoti smaga visiem iesaistītajiem. Ar kādu reakciju sastopaties?
Ir arī ļoti vienaldzīgi vecāki, kuri iegrimuši depresīvā stāvoklī vai alkoholismā, un viņiem ir vienalga. Varbūt kāds kaut kur zemapziņā saprot, ka tā bērnam būs labāk. Tāpat bērnu reakcija mēdz būt dažāda. Ir tādi, kuriem ģimenē bijis tik ļoti grūti, ka viņi mierīgi savāc savas mantiņas un, pat neatvadījušies no vecākiem, dodas mums līdzi, kā mēs sakām, – uz dārziņu. Vai nu bijis ģimenes skandāls, kur viņi pārbijušies, vai mammai ciemos nākuši pieauguši vīrieši, kas dzerstījušies un klaigājuši. Gadās arī, kad bērni raud un grib to mammu, kaut viņa tā piedzērusies, ka vispār nesaprot, kas notiek. Taču mūsu kolēģu profesionalitāte un spēja nolaisties līdz tādam līmenim, ka mierīgā ceļā var pārliecināt, ļāvusi izvairīties no vardarbīgas izņemšanas.
– Tas taču nav arī bāriņtiesas nolūks par visām varītēm atņemt bērnus un salikt viņus sociālās aprūpes centros.
Protams! Taču mums vajadzīgs pamatīgs sociālais darbs ar ģimeni, kur darbojamies līdzās, skaidrojot un reizēm pakratot ar pirkstu, lai panāktu rezultātu. Tomēr joprojām trūkst resursu un kapacitātes. Arī sabiedrība varētu būt atsaucīgāka. Piemēram, mēs nepietiekami nosodām dzērājus un negribam jaukties kaimiņu darīšanās – nu, ja dzer, lai dzer! Taču tur ir bērni. Nav nemaz tik daudz gadījumu, kad mums ziņotu, lai pievēršam uzmanību kādai situācijai. Nav arī tā, ka cilvēki gribētu palīdzēt saviem kaimiņiem. Novadā jau vismaz pāris gadu nopietni runājam par tā saucamo ģimenes asistentu. Jau aizgājis līdz tam, ka esam šo jautājumu iekļāvuši savā plānā. Taču, kuri būs tie cilvēki, kas uzņemsies šos smagos asistenta pienākumus?!
– Kas varētu kļūt par ģimenes asistentu un kā palīdzēt?
Kāpēc kāds kaimiņš, kas dzīvo blakus vai tajā pašā mājā aiz sienas, nevarētu būt brīvprātīgs asistents ģimenei? Ir tādas saimes, kurām raksturīga tā saucamā sociālā nespēja. Viņi nav alkoholiķi vai varmākas, nesit savus bērnus, bet pietrūkst elementāru prasmju un zināšanu. Piemēram, viņi beiguši speciālo skolu un īsti nezina, kā ar to bērnu apieties. Ja būtu cilvēks, kurš varētu katru dienu atnākt un pateikt mammai – šodien jāizmazgā veļa, kas sakrāta kaudzē, vai jāaiziet uz veikalu, jo beigušies produkti, viņa to arī izdarīs. Ja uzraudzība ir katru dienu, tik bieži nenonāks līdz tam, ka jāizņem bērni.
– Priecē, ka arī aizgādības tiesību atjaunošanas gadījumu kļuvis vairāk. Cik garš ir šis process?
Kad ģimene nonākusi krīzes situācijā un bērni izņemti ar vienpersonisku lēmumu, 15 dienu laikā mums kopā ar sociālo dienestu jāizvērtē, vai apstākļi ir mainījušies un bērni var atgriezties mājās. Bijušas reizes, kad tā arī noticis. Cits gadījums, kad kādu laiku mērķtiecīgi strādāts ar ģimenei, tomēr rezultāta nav bijis. Tad šai ģimenei tiek dots, maksimālais, gads, lai labotos, piemēram, apmeklētu narkologu, sadarbotos ar sociālo dienestu vai novērstu antisanitāros apstākļus. Ja vien vecāki neizrāda iniciatīvu ātrāk, pēc gada atgriežamies pie lietas izskatīšanas. Ja redzam, ka ir pozitīvas izmaiņas, bet vēl joprojām pastāv lieli riski bērnam, dodam vēl nedaudz laika, lai gan likums, ja pēc gada nav iespējams atjaunot aizgādības tiesības, uzliek par pienākumu sniegt šo lietu tiesā. Tas var notikt arī ātrāk. Piemēram, ja pret bērnu vērsta smaga vardarbība. Tāpat situācijās, kad mamma atsakās no bērna un atstāj viņu dzemdību namā. Viņai tiek dotas sešas nedēļas pārdomām. Reizi, divas gadā sastopamies arī ar šādiem gadījumiem. Ģimenē atgriežas aptuveni puse no izņemtajiem bērniem. Protams, gribētos, lai viņi visi atgrieztos, bet tā nenotiek. Tāpēc arī mums pastāv ārpusģimenes aprūpe, kurā pērn bija 151 Jelgavas novada bērns. Mani ļoti priecē, ka samazinās bērnunamā ievietoto skaits. Daudz vairāk atrodam aizbildņus. Šeit varu uzslavēt mūsu Domi, kas, lai arī nelielu summu, bet 30 eiro mēnesī katram bērnam tomēr atrod, jo no valsts aizbildņi saņem ļoti maz.
– Pašlaik tiek apspriesti grozījumi Civillikumā, kas it kā varētu ierobežot bērnu ņemšanu aizbildnībā.
Nezinu, kas ir to autors, bet tiek plānots, ka aizbildņi var būt tikai bērna tuvinieki vai tie, kuriem ar bērnu izveidojusies cieša emocionālā saite. Ar domu, ka pēc dažiem gadiem pāriet uz sistēmu, ka aizbildņiem nemaksā atlīdzību, bet palielina uzturēšanas pabalstu, jo viņi ir radinieki un saskaņā ar Civillikumu viņiem pienākas uzturēt savas paplašinātās ģimenes bērnus. Aizbildnībā ļoti labs ir tas, ka aizbildnis ir arī bērna juridiskais pārstāvis. Audžuģimenē ievietotie bērni paliek bāriņtiesas pārstāvniecībā. Piemēram, ja radušās nopietnas veselības problēmas un vajadzīga vizīte pie speciālista, par to lemj bāriņtiesa. Arī par skolas maiņu un citām nopietnām lietām, kas skar bērna attīstību. Tas tamdēļ, ka, pēc likumdevēju uzskata, audžuģimene ir tikai aprūpes pakalpojuma sniedzēja. Tāpēc ir runa par specializēto audžuģimeņu veidošanu nākotnē. Taču iecerētie grozījumi patlaban ir nobremzēti. Aizbildnība mūsu novadā joprojām ir populāra. Motivācija pirmkārt ir juridiskā pārstāvniecība, kā arī lielāks valsts un pašvaldības atbalsts nekā, ja bērni būtu adoptēti. Nekādā gadījumā neuzskatu, ka tā ir mantkārība, bet reāla, praktiska domāšana, lai bērnu varētu izaudzināt.
– Šķiet, valsts politika virzās uz to, lai pēc iespējas vairāk bērnu tiktu adoptēti un krasi samazinātos bērnunamu audzēkņu skaits.
Tie atkal ir lozungi. No mūsu pieredzes par adopciju redzam, ka tā samazinās. Piemēram, 2010. gadā pieņēmām lēmums par astoņu bērnu adopciju, bet pērn – par divu. Mūsu 151 ārpusģimenes aprūpē esošajam bērnam tas ir kā piliens jūrā. Mēs arī neejam un neaģitējam – lūdzu, adoptējiet! Jo mums nav ko likt cilvēkiem priekšā. Protams, adopcija ir vislabākā bērnam, taču tad valstij jārada priekšnosacījumi. Kaut vai jāpalielina ģimenes valsts pabalsts.
– Kāpēc sabiedrība nav tik atsaucīga iesaistīties ārpusģimenes aprūpē? Iespējams, daudzus biedē stingrās pārbaudes, ko varētu tulkot arī kā lielu neuzticību no valsts puses.
Es šo procesu gan nesaskatu tik grūtu un dramatisku. Ir likums, ka bāriņtiesai jāpārliecinās, ka bērnam jaunajā ģimenē nebūs nekādu apdraudējumu. Var gadīties, ka cilvēks nemaz nav piemērots paņemt bērnus. Dažiem cilvēkiem gan var nepatikt, ka pieprasām informāciju no narkologa, psihiatra vai ģimenes ārsta. Taču, piemēram, ja ģimenē ir atklātā tuberkulozes forma vai alkohola atkarība, atļauju nedosim.
– Un tomēr, kā motivēt iesaistīties ārpusģimenes aprūpē, ko esat izvirzījuši arī par savas darbības prioritāti?
Domāju, ka tie 30 eiro, ko aizbildņiem piemaksā novads, nav tā īstākā motivācija, taču cilvēki ir ļoti pateicīgi arī par šo naudiņu. Runājot par audžuģimenēm, it kā mums viņu ir daudz – patlaban 19. Tomēr jau patlaban šo ģimeņu resursi ir izsmelti, un mums vajadzības gadījumā jāmeklē brīvas audžuģimenes ārpus novada. Cenšamies uzrunāt potenciālos audžuvecākus, uzstājoties skolu vecāku sapulcēs, publicējam informāciju novada pašvaldības izdevumā un mājas lapā. Tomēr lielas cerības, ka cilvēki masveidā atsauksies un paņems bērnus savā aprūpē, man nav.
– Kāds varētu būt tā cilvēka portrets, kas uzņemas rūpes par bez vecāku gādības palikušu bērnu?
Tā varētu būt skolotāja, kurai, iespējams, samazinājusies darba slodze un vairs nav tik piepildīta dzīve skolā. Patiesībā jebkura lauku ģimene, kur vecāki nav no rīta līdz vakaram darbā. Zemnieku saimniecības, kur bērni varētu redzēt, kā lauku ģimene dzīvo, un tiktu radināti darbam.
– Viena bērna uzturēšanas izmaksas institūcijā ir diezgan šokējošas. Gadā pašvaldība tam atvēl vairāk nekā 171 tūkstoti eiro. Turpretī aizbildņiem tiek novirzīti 28,8 tūkstoši eiro.
Tiesībsargam taisnība kaut vai no ekonomiskā viedokļa, ka neatmaksājas atvēlēt tādu summu par viena bērna uzturēšanu iestādē un vēl nenodrošināt viņam ģimenisku vidi. 21 bērns, kas ir aptuveni septītā daļa no 151 ārpusģimenes aprūpē esošā, paņem ap 60 procentu no visiem ārpusģimenes aprūpei paredzētajiem līdzekļiem. Dodiet kādai mammai daļu no šīs naudiņas, un viņa izaudzinās bāreni. Vai ceturto daļu novirziet bioloģiskajai ģimenei, kura cieš, un tā pacelsies. Vai dodiet šo naudu sociālajam dienestam, lai veidotu ģimenes asistentus.
– Taču pastāv iespēja atgūt naudu no neapzinīgajiem vecākiem. Esat aprēķinājuši, ka tie varētu būt vairāk nekā 20 tūkstoši eiro gadā.
Likumi paredz, ka vecākiem par to, ka viņu bērni atrodas ārpusģimenes aprūpē, ir jāsniedz uzturlīdzekļi. Aizbildņi tos piedzen un vēršas kaut vai pret savu dēlu vai meitu, kuri savus bērnus ir pametuši. Taču to vajadzētu darīt arī pašvaldībai, ja tā uztur bērnu audžuģimenē vai institūcijā. Protams, ir ļoti daudz vecāku bezdarbnieku, no kuriem patlaban neko nevar piedzīt. Taču, kad būsi pensijā, būsi palicis parādā pašvaldībai un nāksies maksāt. Tomēr patlaban tas nedarbojas, jo pašvaldībai jāiegulda lieli resursi, lai neapzinīgos vecākus brīdinātu, izrakstītu rēķinus, vērstos pie tiesu izpildītājiem un tā tālāk. Mēdzam arī aizbildināties, ka tā vai tā nepiedzīsim. Taču tas nozīmē, ka arī vecāks saprot, ka no viņa neko nevar piedzīt – atņēmāt, audziniet!
– Jūsu darbs ir emocionāli smags. Kā sevi «uzceļat»?
Darbs tiešām ir emocionāli ļoti grūts. Reizēm jāpieņem lēmums Dieva vietā, un tas ir vienkārši smagi. Tās ir negulētas naktis, visu laiku domājot, kas kurā ģimenē notiek un vai nezvanīs policija, jo bērni pa svētkiem palikuši mājās. Sociālajiem darbiniekiem likumā iestrādāta supervīzijas nepieciešamība, bet mums tā nav. Pagājušajā vasarā, strādājot Labklājības ministrijas darba grupā, lūdzām, lai supervīzija ir likumā un varētu paredzēt līdzekļus speciālistu piesaistīšanai. Kamēr tā nav, darām, ko paši varam – reizi mēnesī svinam dzimšanas dienas, braucam nelielās ekskursijās, vasarā nedēļas nogalēs arī tālāk pa Latviju. Tā cenšamies uzturēt kolektīvu un nedaudz relaksēties. ◆
