Nosaukumu Zemgale ieguvusi no baltu ciltīm zemgaļiem, kas, kā liecina 13. gadsimta vēstures avoti, apmetušās šeit uz dzīvi. Viņi dzīvoja šā reģiona robežās un veidoja sociāli, etniski un arī saimnieciski vienotu dzīves telpu.
Nosaukumu Zemgale ieguvusi no baltu ciltīm zemgaļiem, kas, kā liecina 13. gadsimta vēstures avoti, apmetušās šeit uz dzīvi. Viņi dzīvoja šā reģiona robežās un veidoja sociāli, etniski un arī saimnieciski vienotu dzīves telpu.
Jau no 2. gadsimta Zemgale bija kultūras attīstības centrs, bet no 5. līdz 9. gadsimtam piedzīvoja savu lielāko saimniecisko, kultūras un izglītības uzplaukumu.
Vēsturiski Zemgalē ietilpst arī Sēlija, kura 13. gadsimtā pēc Latvijas Indriķa hronikas bija viens no galvenajiem politiskajiem un militārajiem centriem Latvijā. Sēlpils esot bijusi patvērums visiem Daugavas pārnācējiem un iebraucējiem. Sēlijas ziemeļu robeža 13. gadsimtā bija noteikta gar Daugavu, bet dienvidu robeža joprojām ir nenoteikta.
Zemgaļu leģendārā osta Mītava (tagad Jelgava) 13. gadsimtā bija lielākā konkurente Rīgai. Arī Daugavas senleja ir bijusi apdzīvota jau aizvēstures laikos. Līdz 13. gadsimtam Daugavai bija īpaša nozīme kā dabiskam ūdens ceļam starp dienvidu un ziemeļaustrumu Eiropu.
13. gadsimts Latvijas vēsturē ierakstīts kā varonīgo zemgaļu neatkarības cīņu laiks pret iebrucējiem vācu feodāļiem, kam, neraugoties uz militāro pārspēku, nebija viegli salauzt Zemgales aizstāvju pretestību. 1289. gadā Zemgaļi nodedzināja savu pēdējo pili Dobelē un aizgāja uz Žagari Lietuvā. Līdz ar to noslēdzās zemgaļu brīvības cīņas, un viņu zemes nonāca Livonijas ordeņa varā. Livonijas ordenis valsti sadalīja pārvaldes iecirkņos, un 14. gadsimta sākumā sāka veidoties lēņu muižas. Muižu saimniecību izveide izraisīja būtiskas Zemgales lauku apdzīvotības un kultūrvides izmaiņas, veidojās jaunas agrārās attiecības.
No 1561. līdz 1795. gadam izveidojās Kurzemes un Zemgales hercogiste (daudzviet rakstos sastopama kā Kurzemes hercogiste). Tās administratīvais, politiskais un saimnieciskais centrs no 1570. līdz 1775. gadam bija Dobele, pēc 1775. gada tas tika pārcelts uz Jelgavu. Hercogistē bija četri virspilskungi – Jelgavā, Tukumā, Sēlpilī un Kuldīgā.
Kurzemes un Zemgales hercogiste bija autonoma savā saimnieciskajā dzīvē un lielāko saimniecisko uzplaukumu sasniedza hercoga Jēkaba Ketlera valdīšanas laikā (1642 – 1681). Hercogistē darbojās manufaktūras un darbnīcas, linu, buru audeklu un vadmalu austuves, stiklu, spoguļu, kristāla trauku, dakstiņu un ķieģeļu cepļi, papīrdzirnavas, dzelzs lietuve, zāģu gateri, kā arī ziepju un etiķa vārītavas, piekūnu un koku audzētavas, alus un spirta brūži.
1710. gadā Ziemeļu karš un Lielais mēris bija galvenie iemesli, kas kardināli izmainīja gadsimtiem ilgo dzīvesveida tradīciju divu līdz četru māju ciematos, sākās zemnieku ciematu sairšanas process, veidojās patstāvīgas saimniecības.
1795. gadā, nonākot Krievijas impērijas sastāvā, Zemgale gan administratīvi, gan ekonomiski palika vienota teritorija, jo līdz pat Latvijas valsts proklamēšanai 1918. gadā tā ietilpa Kurzemes guberņas sastāvā, kuras centrs bija Jelgavas pilsēta.
1866. gadā izdotais likums par amatniecības un rūpniecības brīvību sekmēja ekonomisko attīstību reģionā. Izbūvēja satiksmes ceļus Jelgava – Rīga, Jelgava – Tērvete, Jelgava – Dobele, kā arī no Zemgales pilsētām uz Lietuvas pilsētām. Sākās regulāra diližansu un tvaikoņu satiksme. 1868. gadā atklāja dzelzceļa līniju Rīga – Jelgava, Jelgava – Mažeiķi, bet jau 1902. gadā atklāja līniju Krustpils – Jelgava – Ventspils u.c.
Latvijas Republikas pirmsokupācijas periodā Zemgale bija valsts maizes klēts, jo lauksaimniecībai piemēroto augšņu dēļ šeit veidojās un attīstījās lielas zemnieku saimniecības, tika pielietotas tiem laikiem modernas lauksaimniecības tehnoloģijas. Reģiona pilsētas veica kultūras un izglītības centru funkcijas, kā arī bija reģiona rūpnieciskās ražošanas centri. Daudzas no tām tieši tad ieguva pilsētas statusu, kas liecināja par to saimniecisko izaugsmi.
Postošu ietekmi uz Zemgales reģionu atstāja Otrais Pasaules karš. Tā laikā cieta Zemgales lauku sētas, tika iznīcinātas dzīvojamās un saimniecības ēkas, aizdzīti ganāmpulki. Tad tika nopostīta Jelgava, savukārt daļa Dobeles rajona atradās Kurzemes katla teritorijā, kur notika vienas no vissmagākajām cīņām šā kara laikā.
Turpmākais periods raksturojas ar lielu PSRS bruņoto spēku dislokāciju reģionā un forsētu rūpniecības attīstību, kas veicināja lielu iedzīvotāju migrāciju no PSRS republikām, kā rezultātā, piemēram, Jelgavā latviešu īpatsvars samazinājās gandrīz par 50%. Reģionā ražotā rūpniecības produkcija bija paredzēta tikai Austrumu tirgum. Iepriekš izveidotā infrastruktūra rūpniecības attīstībai, kā arī nepārdomātā lauksaimniecības politika, Latvijai atgūstot neatkarību, radīja grūtības iedzīvotājiem pielāgoties darbam tirgus ekonomikas apstākļos.
Savas vēsturiskās attīstības laikā Zemgale ne tikai spējusi saglabāt savas īpašās kultūrvēsturiskās vērtības un tradīcijas, savdabīgo saimniecisko struktūru, vienoto kultūrvēsturisko kopību, bet arī pastāvīgi attīstīties un pilnveidoties.
