Pagājušās nedēļas norisēm politiskajā arēnā nebūtu nepieciešami pieteikumi: prezidenta vēlēšanas, un valsts augstākā amatpersona ir Vaira Vīķe – Freiberga.
Pagājušās nedēļas norisēm politiskajā arēnā nebūtu nepieciešami pieteikumi: prezidenta vēlēšanas, un valsts augstākā amatpersona ir Vaira Vīķe – Freiberga. Tātad noslēdzies politiskais maratons, kura starta pozīcija un distances maršruts nesaistās ar pašsaprotamām definīcijām. Līdz ar vēlēšanu nozīmi lieki atgādināt arī par ko, kas un kā ievēl/tiek ievēlēts vienlīdzsvarīgumu.
Tūlīt pēc vēlēšanu rezultātu paziņošanas 18. jūlijā laikrakstā «Diena» publicētajā sabiedriskā fonda «Sievietes Latvijas labklājībai» vēstulē «Prezidenta vēlēšanu kārtība» atgādināts par tautas kalpu un partijām pakārtoto (pakļauto?!) ekonomisko grupējumu monopolu (laikam jau attiecīgi de jure un de facto) Valsts prezidenta izvēlē. Protams, jautājums par prezidentu kā parlamenta vai pilsoņu kopuma izvēli eksistē jau kopš tā brīža, kad mums (un ne tikai mums) ir savs parlaments un prezidents. Antimonopolistiem pretējs viedoklis biežāk dzirdēts no augsta ranga valsts amatpersonu mutes: sabiedrība vēl neesot gatava tiešām un vispārējām valsts augstākās amatpersonas vēlēšanām. Konkrētāk runājot par KAD būsim TAM gatavi, visbiežāk tiek izmantotas iespējas demonstrēt diplomāta dotumus un ar prognozēm nemētāties.
Skaidrs, ka centieni pēc varas vienlaikus ir centieni pēc varas monopola, un vismaz formāli tas patiešām ir pretrunā ar vairāk vai mazāk aprobētiem priekšstatiem par demokrātiskas varas formām, par Valsts un tautas/nācijas prezidentu vienlaicīgi. Piezemētākas, birokrātiski autoritatīvas varas formas analogs – uzņēmuma prezidents, kuru ievēl valde, nevis visi uzņēmumā strādājošie. Un tomēr nav jau tā, ka daudz apjūsmoto demokrātisko Rietumu atzītākie analītiķi visi kā viens un kategorijās labs/slikts pretstatītu demokrātiskas un birokrātiski autoritatīvas varas formas. Var jau būt, ka prezidenta vēlēšanu gaidās, piemēram, LTV raidījuma «Panorāma» akcijā «Mūsu prezidents» redzētais kādam patiešām radīja iespaidu par respondentu patiesu pārliecību, ko un kāpēc vēlēt. Turpretim Saeimas vēlēšanas ikreiz pierāda, ka mitopolitiskus personāžus pie mums var radīt gluži vai no zila gaisa. Rezultāts nav tikai deputāti plenārsēdēs un šortos, bet arī spriedumi – nopūtas par tautu/prezidentu, kurai/kuram tāpat jau neesot nekādas varas un teikšanas. Tomēr grūti noticēt tam, ka prezidenta vēlēšanu rezultāti vispārēju vēlēšanu gadījumā būtu identiski pašreizējiem, un grūti iedomāties godpilnā amata kandidāti V.Vīķi – Freibergu, kas būtu tikpat savējā kā Pauls vai Gorbunovs.
Par Valsts prezidentu ievēlēts politiskajām partijām nepiederošs kandidāts, un tas šķiet gluži loģiski, ņemot vērā politisko grupējumu situāciju parlamentā, lai arī vēl neliekot pareģot valdības īso mūžu. Zināmā mērā
V.Vīķes – Freibergas izvēle ir ieguvums arī «Latvijas ceļam» («LC») un pro-ceļinieciskajai valdībai. Līdz laikam, kad tiks izveidota profesionāla un mobila prezidenta padomnieku komanda (ja tāda patiešām tiks izveidota, bet tikai tā būtu garantijas ķīla prezidentes autoritātei sabiedrībā), «LC» vēlamais status quo valdībā būs atkarīgs gandrīz tikai un vienīgi no pašu deputātu lēmumiem un rīcības. Īpaši šobrīd veselīga opozīcija prezidents – Saeima/izpildvara būtu vairāk nekā vēlama, bet par kaut ko tādu varēsim runāt tikai tad, kad prezidente patiešām iepazīsies ar situāciju, kompensējot politiķes un īstenas šejienietes pieredzes trūkumus. Līdz tam prezidente vairāk demonstrēs stāju, tāpat jāņem vērā, ka šis atskaites punkts laika vienībās ir relatīvs. Turpretim opozīcijas ieguvums, protams, ir «LC» ekspansijas varas ešelonu gaiteņos apturēšana un, kā izrādās, pat vairāk – nesaprašanās vairākuma (kaut arī nosacīti) koalīcijā jau ir realitāte un droši vien ar tālejošām sekām.
Atsaucot atmiņā prezidenta vēlēšanu norises – no acīmredzot improvizētā kapa klusuma prezidenta priekšvēlēšanu kampaņā (varbūt klusums pirms vētras?), kad dažām partijām vajadzēja pielauzt savus biedrus kandidēt augstajam amatam līdz pat pagājušās ceturtdienas vētrai, kad, piemēram, nepaspējot aiziet bojā vienam «LC» flagmanim, partija jau lūkojās pēc nākamā… Tāpat četru partiju amizantie rakstāmrīki vai baumas par andelēšanos ar amatiem, kuras vismaz daļēji izrādījās patiesas utt. Tātad līdz ar šīm norisēm un to gala iznākumu it kā būtu jāsaka, ka atkal labs ir viss, kas labi beidzas, un tomēr ne bez rezignēti fatālas piebildes: labi, ka vispār beidzas. Varbūt labi ir arī tas, ka pēc smagā darba cēliena un negulētās nakts deputāti bija sanervozējušies un šad tad atklāja slēptākās kārtis. Analītiķiem būs nopietns pamats prognozēm.
Pirmo reizi Latvijas (arī Baltijas) parlamentārisma vēsturē valsts augstākā amatpersona ir sieviete un, lai cik naivi vai klišejiski tas būtu, šķiet, vēl pirms prezidentes vārda iegaumēšanas un rīcības izvērtējuma tas tomēr būs fakts nr.1 par šo valsti domājoša ārzemnieka uztverē un apziņā. Pie tam tā ir valsts ne tikai ar NATO un Eiropas Savienības virzienā vērstām stratēģiskajām prioritātēm, bet arī ar pasaules pirmā piecinieka cienīgu noziedzības līmeni. Šeit pirmos asnus zeļ gan konstruktīvi godīga, gan spekulatīvi ambicioza feminisma vēsmas, bet demogrāfiskā situācija vienkārši ir katastrofāla un atbilstošs (!?) tai – jaunajai pilsoņu paaudzei ar likumu noteiktais iztikas mini-mums.
Bez pieredzes trūkuma politisko cīņu arēnā vai arī tā, ka, piemēram, par kolhoziem V.Vīķe – Freiberga laikam jau ir tikai dzirdējusi, nedrīkstētu aizmirst prezidentes patiešām ievērības cienīgo humanitāro izglītību un pieredzi, strādājot savā profesijā, pie tam noteiktas kultūrpolitiskās un sociālpolitiskās vides apstākļos, jo pēc tā visa mēs taču tiecamies. Tas lieki noderētu laikā, kad šeit bieži virmo pamatotas bažas par kultūrpolitikas strupceļa ceļiem vai dažādu sociālpsiholoģiska rakstura negāciju (arī no Rietumiem ievazātu) dzīvotspēju. Visbeidzot – nebūtu jākaunas domāt par mūsu prezidentu/prezidenti, vienlaikus amatpersonu, tīri cilvēciskās un arī simbolu kategorijās, tomēr, ņemot vērā noteikta konteksta eksistenci atbilstoši varas iemiesojumiem un varas abstrakcijām, – atsevišķi. Diemžēl to iespējams arī piemeklēt.
