Gads ir īss mirklis mūžības nebeidzamajā ritējumā, bet vienlaikus – ilgs laiks, ja jāšķiras no mīļiem cilvēkiem, – ar tādām domām un asarām acīs tuvinieki un draugi vakar uz Jūras spēku bāzi Liepājā pavadīja dienestā iesauktos jelgavniekus.
Gads ir īss mirklis mūžības nebeidzamajā ritējumā, bet vienlaikus – ilgs laiks, ja
jāšķiras no mīļiem cilvēkiem, – ar tādām domām un asarām acīs tuvinieki un draugi vakar uz Jūras spēku bāzi Liepājā pavadīja dienestā iesauktos jelgavniekus, tai skaitā «Ziņu» žurnālistu Lauri Daukšti.
Medicīniskās pārbaudes un psiholoģiskos testus, lai nokļūtu šajā elitārajā dienesta vietā, šoreiz no Jelgavas un rajona bija izturējuši astoņi jaunieši (viens vēl dienestā nedodas, jo dienu iepriekš paziņojis, ka atrodas slimnīcā). Kā «Ziņām» atzīst Jelgavas pilsētas un rajona Militārā dienesta nodaļas vadītājs Artis Peipiņš, Jūras spēkos kurš katrs nemaz nevar nokļūt. «Pirmkārt, priekšroka ir tiem, kuru specialitāte jau saistīta ar jūrniecību. Pretendentiem jāiztur arī medicīniskā pārbaude, vēlams zināt kādu svešvalodu un būt pietiekami intelektuāli attīstītam,» uzskata A.Peipiņš, piebilstot, ka Jūras spēkos dienests jaunietim dod ļoti daudz, turklāt, kā rāda prakse, daļa no tajos iesauktajiem puišiem pēc dienesta izvēlas militāru karjeru.
Puiši Jelgavas Militārā dienesta nodaļā vakarrīt bija neierasti klusi, kavēdamies atmiņās par savu līdzšinējo dzīvi un spriežot, kā viņiem veiksies dienestā.
«Es nezinu, ko gaidu no dienesta. Gribētos iemācīties kaut ko dzīvei noderīgu, un, kas zina, varbūt patiešām saistīšu savu nākotni ar militāro dienestu Jūras spēkos,» «Ziņām» neslēpa viens no jauniesaucamajiem Rihards.
Pārējie par savu nākotni vēl nevēlas runāt – laiks visu saliks savās vietās. Katrā ziņā arī tie, kas pieļauj iespēju par palikšanu virsdienestā, cer atgriezties dzimtajā pilsētā.
Gandrīz visiem jauniesaucamajiem mājās palika meitenes, kas gaidīs savus puišus atgriežamies no dienesta, tāpēc, atvadoties Jelgavas autoostā, asaras lija pat stiprā dzimuma pārstāvjiem un, Rīga – Liepāja autobusam pazūdot aiz pagrieziena, vēl joprojām pavadītāju rokas mājas ardievas, bet sirdis cerēja mīļos cilvēkus atkal ieraudzīt pēc dažiem mēnešiem, kad viņiem pienāksies dažas brīvas dienas. Tagad atliek tikai pievienoties A.Peipiņa novēlējumam: «Vieglus zābakus!»
