Tuvojas pavasaris. Ik rītu izeju uz balkona un ļaujos svaigumam, bet pozitīvais lādiņš tūlīt zūd, jo ieraugu cilvēkus rokamies pa atkritumu tvertni. Tie ir cilvēki, kurus saucam par «bomžiem».
Tuvojas pavasaris. Ik rītu izeju uz balkona un ļaujos svaigumam, bet pozitīvais lādiņš tūlīt zūd, jo ieraugu cilvēkus rokamies pa atkritumu tvertni. Tie ir cilvēki, kurus saucam par «bomžiem».
Tas liek atcerēties, ka Dievs mani no šādiem pazemojumiem ir pasargājis un katru dienu par mani rūpējas. Vienmēr tur ir vieni un tie paši cilvēki – it kā teritorijas būtu sadalījuši. Pa ielu ejot, parasti netīksmē jānovēršas no šāda skata, jo apzinies, ka tu neko nevari mainīt.
Par šīm lietām domājot, roka neceļas ēdienu atlikumus iemest «miskastē». Redzu, ka neesam vienīgie, kas noliek uz tās malas maizīti vai ko citu. Aukstajos ziemas mēnešos, pārcilājot savus drēbju krājumus, nolēmu aiznest kādu siltu džemperi un citus apģērba gabalus. Ja kaut ko dari, labu nodomu vadīts, negaidot neko pretī, nav grūti šķirties arī no kādas mīļākas lietas. Vismaz šodien kādam būs silti, vismaz šodien kāds būs paēdis. Šādā brīdī uz pilnīgi svešu cilvēku aizplūst mīlestība un siltums.
Viegli ir «norakstīt» cilvēkus, kas mums nav patīkami – «bomžus», alkoholiķus, narkomānus. Esmu bijusi «Zilajā krustā» Rīgā, kur rūpējas par bijušajiem cietumniekiem, alkoholiķiem, narkomāniem un «dzīves izstumtajiem». Tur katrs dalās mīlestībā ar katru, rūpējas un strādā. Tur valda Dieva mīlestība vienam pret otru. Vienmēr atceros, ka nedrīkst «norakstīt» nevienu cilvēku, kamēr vien viņš elpo.
Esmu runājusi ar šiem «bomžiem». No viņiem dveš bezcerība, nolemtība, neticība, naids, izsalkums, nemīlestība, un kā ēnas viņi klīst pa pasauli.
Apkārt skaisti runā par cēliem mērķiem, tajā pašā laikā mēs aizveram acis uz to, kas notiek tepat – deguna galā. Neaizmirsīsim: tauta, kas nerūpējas par veciem cilvēkiem, maziem bērniem un «likteņa pabērniem», ir nolemta iznīcībai.
Viņi klīst pa ielām, pagrabiem, bēniņiem, lielākā daļa nevienu neaiztiek, bet kādu vakaru, ejot pa kāpnēm un turoties pie margām, jūtu, ka kaut kas tek man uz rokas. Jocīgi. Kāpju augšā skatīties. Piektajā stāvā peļķe gandrīz kvadrātmetra lielumā. Kāds uzkāpis virs piektā stāva, kur parasti daudzdzīvokļu mājās ir izeja uz bēniņiem, un aizmidzis blakus izdzertai degvīna pudelei. Lai izietu pačurāt, laikam «nebija vairs spēka». Kāds laikam izsauca policiju, un šis cilvēks tika aizvests.
«Bomži» nav nokrituši no gaisa. Viņi ir mūsu līdzcilvēki. Viņi nav no citas planētas.
