Mūsu tautas likteņceļi gan savijušies, bet vienu ceļu neaizmirsīsim nekad – «Baltijas ceļu».
Mūsu tautas likteņceļi gan savijušies, bet vienu ceļu neaizmirsīsim nekad – «Baltijas ceļu». Toreiz Baltijas tautas visai pasaulei demonstrēja savu vienotību, pašapziņu un alkas atbrīvoties no lielvaru kundzības.
Pagājuši jau desmit gadi kopš 1989. gada 23. augusta, un daudz kas ir mainījies. gribas jautāt gan sev, gan citiem – ko esam ieguvuši un ko zaudējuši šajā laikā? Ieguvuši savu valsti, parādījuši, ka tauta var būt vienota pat izmisuma brīdī, kā tas bija barikāžu laikā. Ieguvuši tiesības brīvi paust savu viedokli, brīvi sazināties ar pasaules valstīm un tautām, krāšņus un precēm pilnus veikalus. Ir jau iegūts vēl šis tas, bet vairāk esam zaudējuši. Mums nav vairs ilūziju par trīsdesmito gadu Latviju, esam izveidojuši pavisam citu valsti, kur dominē naudas un mantas vara. Tauta noslāņojas bagātajos un nabagajos. Daudzi zaudējuši jebkādu ticību tam, ka dzīve uzlabosies, jo valda bezdarbs un darba cilvēku beztiesīgums. Nav kas aizstāv «mazo» cilvēku. valdības mainās un domā, kā uz šo nelaimīgo cilvēku rēķina aizlāpīt savu neizdarību caurumus. Kāpēc tieši pensionāriem ir jāatbild par valdību kļūdām? Kāpēc neviens valsts naudas izšķērdētājs un neviens valsts ierēdnis netiek saukts pie atbildības par neizdarību?
Daudzi jo daudzi ir neizpratnē, kāpēc mums ir tāda valsts un tāda valdība, kura nedomā par saviem pavalstniekiem. Vai mēs par to sapņojām, stāvēdami roku rokā toreiz «Baltijas ceļā»? Kāpēc ar mums ir tā noticis, par to jāpadomā katram pašam un jāizdara secinājumi.
Vai mēs tiešām vēlreiz nevaram būt vienoti, mēs, darba cilvēki, uz kuru pleciem visos laikos gūlušies vislielākie smagumi?
Vai pratīsim atsijāt graudus no pelavām? Atcerēsimies «Baltijas ceļu»!
Vizma Bārga,
pensionāre, LSDSP biedre, «Baltijas ceļa» dalībniece
