Latvieši pārmet krieviem, ka tie nemācās valsts valodu. Bet no kā lai viņi mācās – vai no mums, latviešiem? Man personīgi ir kauns par to, cik izkropļotas ir mūsu ikdienas sarunas, kas pilnas ar rusicismiem, ģermānismiem un visu veidu aplamām formām. Bieži vien uznāk pārdomas, ka nav, kur praktizēt savu dzimto valodu, jo visapkārt runā nepareizi. Piemēram, kā lai sekmīgi iemācās spāniski, ja nav attiecīgas vides, kur trenēties tās lietošanā? Atvainojiet, ja pārspīlēju, bet, ja pilnīgi pareizu valodu var dzirdēt vienīgi «Panorāmā», tad kaut kas nav kārtībā.Latviešu valoda, pateicoties referendumam, nu ir teorētiski nospodrināta, bet praktiski varbūt tikai procents zina, kur un kāpēc šajā valodā jāliek komati, un Jelgavā pēc 21 neatkarības gada joprojām ir Celtnieky iela. Cik cilvēku zina tik elementāru lietu, ka «jāēd maize», nevis «maizi»? Vai tik nav tā, ka lielie bļāvēji nevis mīl savu valodu, bet nīst krievus, jo praktiski (atkal piedodiet par pārspīlējumu) latviešu valodu varētu pielīdzināt latīņu vai mākslīgi radītai valodai, kuru neviens īsti nemāk, bet «mauj» pēc intuīcijas. Nav jau arī brīnums, jo sava vaina jāuzņemas arī valodniekiem, kuri ik pa laikam cenšas uzlabot mūsu valodu, ieviešot jaunas normas. Valodnieki izveidojuši elitāru varas reģistru, kas ir visai tālu no tautas mēles, un nevar pārmest cilvēkiem, ja viņi nezina visus valodas likumus, taču par pelēkajiem kardināliem, kas nosaka pareizrakstību, – «t, d, j noteikto miju» – labākajā gadījumā esam tikai dzirdējuši. Ne velti ārzemnieki atzīst, ka mūsu valoda ir viena no sarežģītākajām. Protams, ja tai nebūtu uzlikti stingri «iemaukti», gadsimtiem ritot, tā kļūtu vēl grūtāk apgūstama. Bet ko nu vairs. Ja gribam runāt latviski, varbūt vienkārši atliek mazliet pamācīties, lai nedarītu kaunu sev un valstij. Tajā pašā laikā patiess ir arī uzskats, ka valoda lielākoties ir tikai līdzeklis, lai panāktu savu.
