Inese Deksne līdz ar Jelgavas muzeja «komandu» šodien svinēs Kurzemes un Zemgales hercogistes 450 gadu jubileju.
Šodien pulksten 15 Jelgavas Ģ.Eliasa Vēstures un mākslas muzejā atklāj izstādi «No hercoga Gotharda līdz hercogam Jēkabam». «Reizē ar šo ceļojošo izstādi, ko sagatavojis Latvijas Valsts vēstures arhīvs Latvijas Vēstures institūta pētnieces vēstures zinātņu doktores Mārītes Jakovļevas zinātniskajā vadībā, mums ir iespēja pirmo reizi kopš nesenās atgriešanas no Polijas plašākai publikai parādīt Sv.Trīsvienības baznīcas lasāmpulti, ko 1617. gadā dievnamam veltījis Jelgavas kokgriezējs Tobiass Heincs, kā arī Sv.Jura Romas katoļu baznīcas 18. gadsimta garīdznieka ornātu,» priecājas muzeja Vēstures un izglītības darba nodaļas vadītāja Inese Deksne. «Un īstajā laikā, jo marts ir mēnesis, kad ar pilnām tiesībām var svinēt Kurzemes un Zemgales hercogistes 450. dzimšanas dienu,» lēš I.Deksne. «Vismaz viens no diviem iespējamiem datumiem,» precizē vēsturniece.«Hercogistes izveidošanu noteica Padošanās līgums, ko 1561. gada 28. novembrī Viļņā noslēdza pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers un Polijas-Lietuvas karalis Sigismunds II Augusts. Savukārt pēc Livonijas ordeņa likvidācijas 1562. gada 5. martā Gothards kļuva par pirmo Kurzemes hercogu un drīz vien nodibināja Ketleru dinastiju, kas valdīja hercogistē līdz 1737. gadam. Kurzemes hercogiste turpināja pastāvēt vēl līdz 1795. gadam, kad trešās Polijas dalīšanas rezultātā to pievienoja Krievijas impērijai.»– Vai izstādē varēs uzzināt arī agrāk nezināmus faktus?19. – 20. gadsimta vēstures pētniekus vairāk interesēja hercoga Jēkaba personība, mazāk pievēršot uzmanību priekštečiem un pēcnācējiem. Izstādes autori vēlas zināmā mērā mainīt šādus vēsturiskos priekšstatus.– Tad hercogs Jēkabs bija labāks vai sliktāks nekā priekšstats, kas radīts par viņu?Ne labāks un ne sliktāks, gluži tāpat kā viņa priekšteči un pēcnācēji. Interesanti arī tas, ka hercoga Jēkaba nonākšana tronī faktiski ir zināms veiksmes stāsts, jo viņa tēvs Gotfrīda Ketlera dēls Vilhelms konfliktu ar Kurzemes muižniecību dēļ faktiski bija nonācis nežēlastībā. Un Jēkabs nokļuva tronī, tikai pateicoties tam, ka Gotfrīda otram dēlam – Jēkaba tēvocim Fridriham – nebija pēcnācēju.– Muzeja ekspozīcija ne tuvu neaprobežojas ar hercogu laikiem, tajā apkopota mūsu pilsētas un apkārtnes vēsture līdz pat mūsdienām. Vai darbinieki katrs specializējušies kādā noteiktā vēstures periodā?Ja esam Jelgavas Vēstures muzejā, tad par pilsētas vēsturi katram jāzina viss iespējamais. Pēdējā laikā, piemēram, augusi interese par salīdzinoši nesenu periodu – iepriekšējo gadsimtu.– Tad attiecīgi plašāk jāatspoguļo šis periods?Vakar, piemēram, bijām aizbraukuši uz Bausku, lai paskatītos, kā viņiem izdevies attēlot 19. un 20. gadsimta miju, gan dzīvi cariskajā Krievijā, gan laiku, kad Latvija ieguvusi pirmo valstiskumu, gan visas tam sekojošās okupācijas. Līdzīgos nolūkos brauksim arī uz Valmieru. Rīgas muzejiem tomēr ir citas iespējas. Godīgi sakot, parādīt tieši savu lokālo vēsturi nav viegls uzdevums. Izdomāt, kā to labāk izdarīt, – tā ir muzejnieka darba tā saucamā «neredzamā sastāvdaļa».Turklāt pretēji varbūtējiem priekšstatiem muzejā norit īsts komandas darbs. Kad mēs, vēsturnieki, būsim izdomājuši, ko un kā, iesim pie krājuma glabātājiem un teiksim: «Ziniet, mums no krājuma vajadzīgs tas un tas.» Krājumnieki meklēs un rādīs dažādus priekšmetus, bet mēs teiksim, ka bijām domājuši ko citu, arī fotogrāfija nav īsti izdevusies, un vispār, labi pameklējot, par šo tēmu noteikti atrodams arī kas labāks.Kad nu beidzot attiecīgie materiāli apmierinās abas puses, notiks pats «aizraujošākais» – tiks rakstīts deponējuma akts. Jo mēs no krājuma jau neko nedrīkstam paņemt tāpat vien, juridiski noformējot, tas viss ir «jāpatapina». Paralēli visam vēl darbojas mākslinieki iekārtotāji, kam no materiālu «čupiņām» par doto tēmu jāizveido kas vizuāli skatāms.– Rādās, ka priekšstati par muzejnieka kluso un mierīgo ikdienu ir stipri vien pārspīlēti.Esam jau samierinājušies, ka cilvēki no malas, ienākuši muzejā, parasti mēdz tīksmināties: «Vai, cik pie jums te klusi un mierīgi!» Un tiešām it kā nekas nemainās. Lūk, hercogs Jēkabs (Inese Deksne norāda uz vaska figūru hercogistei veltītajā zālē – red.) – kā sēdējis, tā sēž. Tomēr pat viņš brīžiem sāk palikt, maigi izsakoties, neglīts. Apkaklīte un manšetes no baltām kļūst iedzeltenas, ap uzvalku mēdz pastrādāt kodes. Un tad nu jāmeklē pēc vecām bildēm vai citiem avotiem, lai hercoga tērps būtu nevainojams, bet vēsturiski precīzs.– Vēsture ir tāda lieta, kas nepārtraukti turpinās, un vēsturisku materiālu tīri objektīvi ar katru dienu kļūst vairāk.Tā saucas krājumu politika, jādomā, kas mums ir, kā nav un kā pie neesošā varētu tikt. Viens ceļš ir izsoles, diemžēl mūs stipri ierobežo līdzekļu trūkums. Sākuma summu vēl varbūt varētu atļauties, bet dažkārt procesa gaitā izrādās, ka nevaram turēt līdzi. Tā bija, piemēram, ar Jelgavas ieroču meistara hercogu laikā darināto pistoli, kas izsoles rezultātā aizceļoja pie kāda kolekcionāra. Mums muzejā nav arī neviena hercogistes zelta dāldera.Tomēr iepriecina, ka ir cilvēki ar vēsturisku domāšanu, kuri spriež apmēram tā: «Man šo lietu nevajadzēs, maniem bērniem arī ne, ārā sviest gluži negribas, tad nu atdošu muzejam.» Sastopami arī tādi patrioti, kas speciāli dāvina muzejam vēsturiski vērtīgas lietas, par ko mēs esam ļoti pateicīgi.
