“Tās ir manas izjūtas par dabu, tās mainību. Netaisu darbus izstādēm, tie man vienkārši top. Tobrīd tāds bija mans dvēseles stāvoklis – gribējās ziedēšanu, baltumu un noteikti smalkumu. Porcelānu uztveru tikai kā ļoti smalku un trauslu materiālu – man uzreiz nāk atmiņā pie mammas esošās Kuzņecova smalkās kafijas krūzītes. Tā tapa ziedi,” par izstādi “Variācijas. Porcelāns”, kas skatāma Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, stāsta keramiķe Eleonora Pastare.
Izstādes darbi tapuši pirms vairākiem gadiem, gatavojoties izstādei Marka Rotko centrā. Jelgavas izstādei dots nosaukums “Variācijas”. “Katram, skatoties darbus, rodas pavisam citas asociācijas – vienam ar ūdensrozēm, citam ar Daugavas anemonēm, jo dzīvoju pie Daugavas. Veidojot vienu darbu, uzreiz rodas ideja pamēģināt citādi. Visi ir ziedi, esmu ļoti liela ziedu mīle, bet tajā pašā laikā katrs ir citāds, tāpat kā cilvēki – katram savs raksturs, savs garastāvoklis. Pati esmu ziemas bērns, varbūt tāpēc man patīk ziemas baltums. To var redzēt arī darbos – daži ir smalki, mežģaini. Nesaku, ka vēlos kopēt dabu, bet viss ir zūdošs, daba mainās. Man gribējās iemūžināt to, kas tobrīd šķita svarīgi. Darbi man top tad, kad gribu ko pateikt,” stāsta māksliniece.
Viņa ir strādājusi ar visiem keramikas materiāliem. Porcelānam pievērsusies maģistra darbā, kas izstrādāts jau nopietnā vecumā. “Nekad iepriekš ar porcelānu nebiju darbojusies, ņemot vērā, ka pēdējā laikā manu ikdienu aizņēma pedagoģiskais darbs mākslas skolā. Kad beidzu maģistrantūru, tas bija viens no materiāliem, kas tika piedāvāts. Porcelāns mani piesaistīja. Varbūt tas sadraudzējās ar manu dabu – gribējās kaut ko smalku. Māls ir māls – tā ir zeme, kas ir smagnēja, taču piedāvā dažādas iespējas. Šamots mani īpaši nesaista – tas prasa monolītus, lielus darbus, bet es tomēr esmu sieviete, gribējās kaut ko skaistu,” nosmaida māksliniece.
Jelgavā viņas personālizstāde skatāma pirmo reizi. “Īpaši izstādes nerīkoju. Vairāk nekā 25 gadus biju pievērsusies pedagoģiskajam darbam, un tajā laikā radoši nestrādāju. Varbūt uztaisīju pa kādam darbam, ar ko piedalījos grupu izstādēs. Pēc aiziešanas no mākslas skolas vairāk pievērsos radošajai darbībai,” tā E.Pastare.
Keramiķe teic – lai arī porcelāns ir kaprīzs materiāls, viņa turpinās ar to strādāt. “Visu laiku mācos, jo porcelāns neļauj strādāt, kā ienāk prātā. Neesmu tas cilvēks, kas no šī materiāla veidos kaut ko smagnēju, lieliem klučiem.”
Kā nākamo E.Pastare iecerējusi kaut ko pavisam citādāku, taču, lai to realizētu, esot daudz jāeksperimentē. “Esmu no tiem, kas ļoti daudz eksperimentē un tikai pēc tam taisa. Tāpēc citiem rādāmo darbu nekad nav daudz, bet brāķu ir ļoti daudz. Izstāde ir tikai gala rezultāts, bet aisberga neredzamā daļa ir pārbaudes, dažādu materiālu izmēģinājumi. Šobrīd tēma virmo gaisā, bet vēl īsti nav atnākusi,” teic māksliniece.
Viņa gan uzsver, ka mērķis nav pa personālizstādei katru gadu. “Šobrīd esmu pensijā, varētu strādāt, bet tā nevar – ir jāatnāk klikšķim,” atzīst keramiķe.
E.Pastare ir 1954. gadā Daugavpilī dzimusi līvāniete. 1974. gadā absolvējusi Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļu, 2007. gadā Daugavpils Universitātē ieguvusi maģistra grādu mākslā. Kopš 1977. gada māksliniece piedalās izstādēs un citos mākslas projektos Latvijā un ārvalstīs.
