Ar divām uzstāšanās reizēm Jelgavas kultūras namā klausītājus vakar priecēja virstoņa rīklesdziedātāju ansamblis no Tivas Republikas Dienvidsibīrijā.
Ar divām uzstāšanās reizēm Jelgavas kultūras namā klausītājus vakar priecēja virstoņa rīklesdziedātāju ansamblis no Tivas Republikas Dienvidsibīrijā.
Par meistarklasi nodēvētajā tikšanās reizē pirms vakara koncerta “Ay – Kherel” jelgavniekiem rīklesdiedāšanu gan nemācīja, taču pēc priekšnesuma, kurā bija iespēja iepazīt tiviešu tautas mūziku visos piecos grupas pārvaldītajos stilos, interesenti varēja uzdot jautājumus. To izrādījās tik daudz, ka nepietika sarīkojumam atvēlētā laika. Klausītāji vēlējās uzzināt, vai Tivā tā dzied visi, kā to panāk un vai var ticēt televīzijā dzirdētajiem apgalvojumiem par šīs mūzikas dziedinošo spēku.
Runājot par rīklesdziedāšanas masveidīgumu, grupas dibinātājs Vladimirs Sojans atzina, ka to protot vismaz katrs trešais tivietis. “Mēs neesam ārsti, esam mūziķi,” viņš sacīja, atbildot uz citu jautājumu, un piebilda, ka noteiktus mūzikas veidus šamaņi tiešām izmanto rituālos, kuru nolūks ir dziedināšana. Kopā ar grupu Latvijā ieradies šamanis Lazo Mongušs, kas pēcpusdienā piedalījās ar “ārstnieciskā” instrumenta “khomus” jeb mutes arfas spēli. Mūsdienās pārvarēts aizspriedums, kas liedza ar rīklesdziedāšanu nodarboties sievietēm (arī Vladimira meita Lilja dzied “Ay – Kherel”). Tagad tautas mūzicēšanas prasmes tivieši var izkopt īpašā skolā. Tajā vai nu mācās, vai māca vairāki grupas dalībnieki. Pašam vadītājam Vladimiram ir mehanizatora izglītība, un tradicionālo mūziku viņš izkopis tradicionālām metodēm, bez īpašām skolām. Uz kādas klausītājas jautājumu, kā tas panākams, viņš atbild, ka, gluži tāpat kā senči paaudzēm iepriekš, viņš vienkārši dzied, nevis mēģina to pētīt un analizēt.
