Pēdējā gada laikā ar kaitinošu regularitāti tiek publicēta informācija par gada inflācijas apmēriem ES, tostarp arī Latvijā.
Pēdējā gada laikā ar kaitinošu regularitāti tiek publicēta informācija par gada inflācijas apmēriem ES, tostarp arī Latvijā. Dalībvalstīs septembrī tā palielinājusies līdz 2,5 procentiem (mēnesi iepriekš 2,2 procenti), toties Latvijā jau vairāk nekā gadu tā bijusi augstākā. Vidējo inflāciju ES ar saviem 7,4 procentiem esam pārsnieguši trīsreiz. Tā sarēķinājuši ES statistiķi. Pašmāju Centrālās statistikas pārvaldes pēc citas metodoloģijas sarēķinātais ir par 0,2 procentiem mazāks. Kaut gan, kāda tur vairs starpība. Bez visām statistiķu gudrībām pietiek palūkoties makā, lai gūtu apstiprinājumu.
Kā klājies citiem mūsu ES “kolēģiem”? Igaunijā bijis augstākais gada inflācijas rādītājs pēc Latvijas – septembrī 4,9 procenti, Luksemburgā – 4,7, bet Grieķijā un Spānijā – 3,8 procenti. Nedaudz virs procenta tas bijis Zviedrijā un Somijā, Polijā – 1,8 procenti, Lietuvā – pa vidu visiem.
Tiktāl skaitļi. Atliek vien taujāt, kāpēc tie ir tādi. Atbilde tālu nav jāmeklē. Pirmkārt, praktiski visu energoresursu veidu straujš cenu kāpums. Otrkārt, augošais pieprasījums valstī. Daudziem varbūt tas liksies neticami, bet, ja rūpīgāk palūkojamies apkārt, tas, ka iekšzemes kopprodukta kāpumam jābūt, nav noliedzams. Tas neizbēgami līdzi nes patēriņa pieaugumu, un savukārt tas – neizbēgamu cenu lēcienu. Cikls, kas tā vien liekas, nebeigsies.
Ko darīt, lai mēs beidzot izlīstu no šā četrpadsmit mēnešus ilgušā rekordista goda? Uz šo jautājumu valdība un premjers jau kuro mēnesi vien noslēpumaini atbild, ka plāns, lūk, ir, tikai nevienam neteiksim, kas tur rakstīts. Par pāris priekšlikumiem “Ziņas” jau rakstīja. Pārsēsties uz velosipēdiem un ministriem iesaldēt algas. Veidojot nākamā gada valsts budšetu, esot arī iestrādāts viens no slepenā plāna realizācijas punktiem – netikšot palielināts iekasējamo nodokļu slogs. Tostarp netiks piemērots 18 procentu pievienotās vērtības nodoklis siltumenerģijai, kā to paģēr ES prasības.
Pēdējās dienās sākušās diskusijas par to, vai pieļaujams, ka viens no Latvijas dabiskajiem monopolistiem “Latvenergo” grasās pieteikt nākamo tarifu palielinājumu. Tūlīt gan tarifus necelšot, bet ar aiznākamo gadu gan. Elektroenerģijas tarifu kāpums varētu būt no divpadsmit līdz divdesmit procentiem. Ja ņem vērā pašreizējo tarifu, tad iedzīvotājiem varbūt tas nebūtu tik briesmīgi. Svarīgāk, ka tas neizbēgami atstātu ietekmi faktiski uz visu tautsaimniecību, jo bez elektrības netiek ražots nekas. Skaidrs, ka tarifu palielināšanai nevēlas piekrist valdība un Ekonomikas ministrija, kuras uzraudzībā “Latvenergo” atrodas. No vienas puses, jāpiekrīt, ka, ceļot tarifus un cenas praktiski visam, neizbēgams ir nākamais inflācijas lēciens. Tā kā nākamā gada rudenī beigsies šīs Saeimas četrgade, skaidrs, ka tas būtu kaut kas līdzīgs daudzu koalīcijas partiju harikiri un lietu ūdeni uz politisko pretinieku dzirnavām. Ņemot to vērā, elektrības ražotājiem tiek ieteikts meklēt “iekšējās rezerves”. Uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Miķelsons gan teic, ka visas rezerves izsmeltas un tālākā ekonomēšana būtu jau uz drošības rēķina. Kaut gan, kā uz to paskatās. Varam atcerēties, ka pirms gadiem tika pieņemts lēmums dubultot tarifu no mazajiem HES iepirktajai elektrībai, kas savukārt šo bieži vien videi ļoti nedraudzīgo biznesu padarīja gana ienesīgu. Varbūt kopējā bilancē tas nekas liels nav, bet no sīkumiem jau tā dzīve vien sastāv. Turklāt jāatceras, ka nākamgad trīs mēnešus nedarbosies salīdzinoši lētās elektrības ražotājs – Ignalinas AES Lietuvā. Turklāt jau pārredzamā nākotnē tā tiks slēgta. Vēl vien jāpiebilst, ka Rietumeiropa arvien vairāk top atkarīga no Krievijas enerģijas resursiem. Tās pašas Krievijas, ar kuru mūsu politiķi veidojuši attiecības atkarībā no tā, kādi ir viņu tuvākie un tālākie politikas plāni. Tāds nu ir rēbuss, kurš būs jāatrisina, grib to kāds vai ne. Visticamāk, gads, kas palicis līdz vēlēšanām, parādīs, vai tā ir taisnība, ka mūsu valsts tiek minēta vēl kādu ačgārno rekordistu sarakstā. Saskaņā ar korupcijas uztveres indeksa pēdējiem mērījumiem esam priekšpēdējie ES dalībvalstu vidū. Vai nav tā kā par daudz “goda” vienai valstij?
