Baltijā vecākais senās mūzikas ansamblis «Hortus Musicus» no Igaunijas 24. jūlijā Bauskā spēlēja 1607. gada madrigālu komēdiju «Veci vīri jūk prātā», ko tēloja Londonas deju grupa «Timedance».
Baltijā vecākais senās mūzikas ansamblis «Hortus Musicus» no Igaunijas 24. jūlijā
Bauskā spēlēja 1607. gada madrigālu komēdiju «Veci vīri jūk prātā», ko tēloja Londonas deju grupa «Timedance». «Hortus Musicus» ir biežs Latvijas festivāla viesis, tādēļ ansambļa vadītājs Andress Mustonens tika aicināts komentēt savu aizraušanos.
– Kopīgi iestudējumi ar dejotājiem mums ir pierasta lieta, – saka A.Mustonens par Bauskā spēlēto pavadījumu izrādei. – Mums ir nepārtraukts radošais kontakts arī ar «Timedance», ar ko bija svarīgi sagatavot arī kopīgu koncertu gadskārtējam Starptautiskajam festivālam Tallinā februārī. Bijušas dažādas programmas – baroka, renesanses… Tagad – šis madrigālu komēdijas uzvedums.
Vai Igaunijā vēl gaidāms kāds festivāls?
– Tur tie ir dažādi. Senās mūzikas festivāls jau bija. Tagad būs ērģeļu, kurā arī ir daudz senās mūzikas. Būs tā saucamais vasaras akadēmiskais festivāls augustā. Pats lielākais ir Baroka mūzikas festivāls Tallinā februārī, kurš notiek vēsturiskās telpās un kurā neskan baroka mūzika vien.
Zviedru ansamblis «Laude Novella» man stāstīja, ka šogad viņiem interesants skandināvu projekts saistīts ar Baltijas jūras ostām… Grupa senās mūzikas izpildītāju, izrakušies caur bibliotēkām un izstudējuši vecus manuskriptus, izveidoja ansambli «Ensemble Mare Balticum», kurš augustā apceļos Baltijas jūras krastus ar XVI gadsimta dziesmām (tostarp ar senām pirātu dziesmām) XIX gadsimta zvejas kuģī. Ceļojums ar koncertēšanu sāksies un beigsies Ālandu salās. Bet Baltijas valstīs kuģis ierobežotā laika dēļ piestāšot tikai Igaunijā…
– Es pazīstu šādus projektus, un tie man patīk. Turklāt tādu patiesībā ir ļoti daudz un arī bieži. Galvenais – tiem izsekot.
Cik zinu, «Hortus Musicus» darbojas kopš 70. gadu sākuma…
– Jā, 1971. gads… Nē! Kopš 1972. gada.
Vai tolaik Padomju savienībā bijāt vienīgais šāda veida ansamblis?
– Bijām vienīgais ar īstu Rietumu senās mūzikas ievirzi, taču ne pilnībā. Maskavā darbojās ansamblis «Madrigal». Viņi arī strādāja ar Rietumeiropas mūziku, taču rezultāti iznāca diezgan slāviski… Viņi bija vēl vecāks kolektīvs par mūsējo.
Kas jūs tur pie senās mūzikas jau tik daudz gadu?
– Tas ir pasaules redzējums. Tā ir ideoloģija. Tāpat kā, ja runātu par to, ar kādu mākslu tu nodarbojies vispār. Man māksla ir īsta, dabīga, precīzāk, godīga, kurā nav mākslīguma. Tas ir ļoti svarīgi! Tāda ir senā mūzika no tālajiem laikiem. Varētu pieņemt, ka dzīve vispār bijusi atklātāka un godīgāka… Bez «āķiem», bez tādām parādībām kā sevis demonstrēšana, lai būtu interesants. Mūzikas un mākslas pasaulē daudz kas ir mainījies. Man tuvāki ir viduslaiki, renesanse, baroks… Lai gan baroka laikmetā jau šī attieksme sāka mainīties. Mainījās visa Eiropas pasaules uztvere. Senajā pasaules redzējumā ir tāds patiesums un dabiskums, kāds šodien vēl sastopams tikai tautas mūzikā. Tāpēc tajā var bezgalīgi smelties materiālus, idejas un avotus. Un tas vecais būtībā tagad skan kā kaut kas ļoti mūsdienīgs. Es tajā mūzikā nesaskatu vēsturi. Redzu materiālu, kurš, izrādās, var būt aktuāls.
Taču nošu tajā ir mazāk… Varbūt mākslinieciski tehniskā romantisma virtuozam tā šķistu par vienkāršu?
– Tieši tāpēc! Jo mazāk nošu, jo vairāk kaut kas jādod no sava talanta un radošās bagātības. Jāpiešķir darbam patiesā nozīme. Tāpēc par tipiskiem šodienas mūziķiem šai skatījumā gribu apgalvot, ka viņi nemaz nav mūziķi… Viņi, sēžot pie pultīm ar sarežģītām, bet konkrētām notīm, materiālam neko nepieliek. Viņiem pat īsti neveidojas nekādas attiecības ar izpildāmo mūziku. Visi žanri tiek izpildīti vienādi prasmīgi, bet pazūd radošā pieeja, izpildītāja dvēsele. Ja runājam par viduslaiku mūziku, to vispār nav iespējams atskaņot, ja tev neveidojas tiešas attiecības ar mūzikas materiālu… Un zināšanas, kā un kas no tā materiāla var iznākt. Ja spēlētu tikai pēc notīm, tā nebūtu mūzika.
Vai var apgalvot, ka senā mūzika tagad, 90. gados, kļuvusi burtiski par modi?
– Jā, kaut arī bija zināms skaits ansambļu un interese arī agrāk. Tagad vērojama spēja izaugsme izpildītāju un klausītāju klāstā. Pasaule šodien mainās ļoti strauji. Tā saucamā «mākslīgā parfimērija» daudziem ir apnikusi. Cilvēkus interesē dabiskums. Paverieties, kā cilvēki ģērbjas!
Viņi meklē dabīgos materiālus. Vēlas kaut ko cilvēciski normālu. Viss mākslīgais – simts «mākslīgās parfimērijas» variantu – ir šaura loka bagātnieku aizraušanās. Bet pasaulē ir ļoti daudz cilvēku, kuri vēlas ko citu.
