Šiniči Suzuki (1898–1998) bija japāņu vijolnieks un pedagogs, kurš izveidojis īpašu metodi, kā bērniem apgūt mūzikas instrumenta spēli. Viņš bija pārliecināts, ka bērni var mācīties mūziku tādā pašā veidā kā savu dzimto valodu – sākot no ļoti agrīna vecuma un klausoties to apkārtējā vidē.
Jau 12 gadu Suzuki metodi iedzīvina Jelgavas Eksperimentālajā mūzikas studijā, mācot klavierspēli un pēdējos gadus arī vijoli un čellu. Studijas dibinātāja Tamāra Gžibovska, atceroties studijas tapšanu pirms 25 gadiem, dalās domās arī par alternatīvo mūzikas izglītības sistēmu un aicina tai pievienoties aizvien jaunus skolotājus. Bērnu, kas grib mācīties mūziku pēc šīs metodes, esot krietni vairāk nekā skolotāju iespēju.
– Nupat pavisam klusi un attālināti draugu un atbalstītāju pulkā atzīmējāt nozīmīgu studijas jubileju. Vai varat pastāstīt, kā viss sākās?
Tas bija 1995. gada decembris, kad ar lielu līdzcilvēku atbalstu dibinājām studiju. Mēs sapratām, ka bērniem nepieciešama vide, kurā ir prieks un mīlestība, jo tikai tādā viņi var atvērties. Jau uzreiz galvenais nosacījums mums bija, ka pedagogam ir jābūt tik profesionālam, ka viņš katram bērnam var atrast savu piemērotu metodi, darba stilu un tempu.
Studijas iesākums bija ļoti konkrēts notikums. Pirms tam piecpadsmit gadu biju nostrādājusi formālajā izglītībā – Jelgavas Mūzikas vidusskolā. Mani bērni apmeklēja bērnudārzu “Sprīdītis,” un reiz vadītāja Ērika Zommere mani uzrunāja, sakot, ka viņas četrgadīgā meitiņa interesējas par klavierēm, vai es nevarētu pamācīt. Tik mazs skolnieks man vēl nebija bijis, un es sāku meklēt jaunus piegājienus ar spēlēm un rotaļām. Pamazām bērnu skaits pieauga tiktāl, ka man bija jāizdara izvēle. Tie zelta vārdi pieder Ērikai, kura teica: Tamāra, taisi studiju! Es neko no tā nesapratu, naudas nebija, bet soli pa solim ar lielu draugu, paziņu un sponsoru atbalstu tapa eksperimentālā mūzikas studija. Pirmo flīģeli iedeva draudzene Ilze Štelmahere, kura vienmēr ir bijusi klāt gan studijas pirmsākumos, gan turpinājumos.
– Kas jūs pašu vēl daudzus gadus pirms studijas piesaistīja mūzikā? Kāpēc izvēlējāties to par savu profesiju?
Tas visvairāk bija vides nopelns. Man bija vecāks brālis, viņš mācījās mūzikas skolā un spēlēja ne tikai klavieres, bet papildus arī ģitāru un klarneti, bija radošs un atvērts cilvēks. Kad brālis spēlēja ģitāru un dziedāja, tajā brīdī nevarēja spēlēt klavieres, un to tad viņš ierādīja man. Es pēc dzirdes zināju nospēlēt visu viņa repertuāru. Ģimenē mūzika bija vērtība, vienmēr, kad atnāca draugi, ar prieku uzstājāmies un redzējām, ka tētis un mamma ir laimīgi par to. Mamma kara laikā sāka mācīties klavierspēli uz uzzīmētas klaviatūras un vienmēr zināja, ka viņas bērni ies mūzikas skolā.
Rēzeknē, manā dzimtajā pilsētā, mūzikas un mākslas skolas bija kultūras, latviskuma un atvērtas domāšanas oāzes. Tur bija ne tikai mūzika, bet visa tā vide, radošums, sabiedriskā dzīve, es tur jutos kā zivs ūdenī. Kad vēlāk Rīgā konservatorijā nokļuvu īstā mūzikas vidē, jutos mazliet neiederīga. Mani vienmēr vispirms vairāk interesējis cilvēks, arī strādājot mūzikas skolā, saistošāk šķita tas, kā bērni attīstās, ko domā. Tādēļ jutos kā ķīlniece starp to un sistēmas izvirzītajām prasībām. Kad piedzima savi bērni, viss vēl vairāk mainījās, es iepazinos ar Ievu Dakni un biju sajūsmā par Valdorfa un Montesori metodēm, ko viņa izmantoja bērnudārzā. Protams, tajā brīdī sāku domāt, kā tad ir ar alternatīvo pieeju mūzikas izglītībā?
Bet vismazāk es gribētu runāt par sevi, jo nekas nebūtu sanācis bez tiem cilvēkiem apkārt. Tik daudzi ir palīdzējuši! Visi skolotāji, kas šeit bijuši un ir joprojām, ir ļoti īpaši. Te nav bijis neviens no tiem, kas piezvana pie durvīm un saka: es meklēju darbu. Visi ir bijuši tādi, kas domā līdzīgā virzienā, ar kuriem bijām un esam domubiedri joprojām. 25 gadu laikā šeit strādājuši fantastiski ģitāras, dziedāšanas, sitaminstrumentu, kustību, mākslas, čella skolotāji. Daudzi no viņiem vēlāk dibināja savas studijas, skolas, bērnu muzikālos teātrus. Ir daudz draugu un uzņēmēju, kas palīdzēja remontus taisīt, arī pilsēta kādā varbūt izšķirošā brīdī ir ļoti palīdzējusi finansiālās grūtībās. Man ļoti patīk doma par sadarbību, nevis sacensību, pie tā vienmēr esmu turējusies. Arī visi vecāki ir mūsu domubiedri, bez tiem, kas atveda savus bērnus un mums noticēja, nekā nebūtu.
– Kurā brīdī eksperimentālajā studijā ienāca Suzuki?
Pēc aptuveni desmit gadiem man bija sajūta, ka nezinu, kurp tālāk doties, varbūt kaut ko nemāku, nezinu. Aizgāju studēt maģistrantūrā skolvadību. Tur satiku tik līdzīgi domājošu skolotāju Kristīni Rāviņu un nokļuvu Suzuki klavierspēles ekspertes Mērijas Makartijas seminārā, kurā pirmoreiz iepazinos ar šo metodi.
Suzuki savu metodi nosauca par dzimtās valodas metodi. Te varbūt noderētu stāsts no Suzuki studijām Vācijā, kur, studējot vijoļspēli, viņš mācījās arī vācu valodu. Esot tur, viņš iepazinās ar savu nākamo sievu, un viņam bija spēcīga motivācija iemācīties šo valodu ļoti labi. Taču pēc astoņiem gadiem Suzuki saprata, ka piecus gadus vecs vācu bērns runā labāk par viņu – ar izcilu izrunu, gramatiku un vārdu krājumu. No tā viņš secināja, ka metode, kā bērns apgūst dzimto valodu, ir daudz auglīgāka par to, kuru izmantojis viņš.
Atgriezies Japānā, Suzuki sāka pētīt, kā mazi bērni dabīgi mācās un secināja, ka viņi visu uzsūc ar savām maņām un attīstoties to atspoguļo. Viņa ģeniālais atklājums bija, ka visi japāņu bērni runā japāņu valodā. Visi, ne tikai talantīgākie vai uzcītīgākie, vai tie, kuriem ļoti gribas, bet visi! Neatkarīgi no tā, vai viņi ir no profesoru vai vienkāršo ļaužu ģimenēm. Suzuki uzskatīja, ka bērns jebkuru citu lietu, arī matemātiku, mūziku, var apgūt tikpat labi, jautājums ir tikai par pieeju. Suzuki metode ir dabiska metode, veids, kā mācās ne vien cilvēki, bet arī dzīvnieki, esot vidē, kurā rāda un dara kopā, nevis tikai stāsta vai sniedz instrukcijas.
– Pēc aptuveni simts gadiem arī Latvijas formālās izglītības sistēma pamazām nonāk pie šiem principiem.
Jā, taču tas nav nekas jauns, humānās ievirzes ir ļoti senas, vismaz kopš 18. gadsimta. Kad atskatos uz savu bērnību, redzu daudz labu aspektu, kas darbojās jau toreiz. Kamēr mācījos, nekad nejutu spiedienu vai negācijas no skolotāja. Man nebija baiļu atmosfēras. Mūzikas skola bija kopā ar vidusskolu, mēs redzējām lielākos, dzirdējām, kā viņi spēlē, un tagad es saprotu, ka tur bija neviļus iemiesojušies vairāki Suzuki pieejas principi. Jebkurā izglītības sistēmā cieņa, mīlestība, godbijība un krietnums pret bērnu ir svarīgākais visos laikos.
Es neesmu pret tradicionālo sistēmu, pati esmu tās auglis. Mums Latvijā un citur kopš padomju laikiem ir saglabāts fantastisks mūzikas un mākslas skolu tīkls ar domu, lai tā būtu pieejama jebkuram. Atliek tikai pulsēt, atvērties citam saturam un pieejām, nebaidīties kļūdīties un meklēt jaunas aktuālas un jau sabiedrības pieprasītas lietas, vispirms pārbaudīt tās un tikai tad teikt, der vai neder.
– Kā jums šķiet, kas ir tas, kas kavē humānās izglītības metodēm nonākt formālās izglītības sistēmas centrā?
Vispirms gribu teikt, ka mēs neesam pretnostatījuši sevi formālajai izglītībai, jo visi darām vienu lietu. Bet, ja runājam par sistēmu, – lai tā būtu dzīva, tā nevar būt slēgta. Tai jāprot atvērties jaunajam, jo stāvošā dīķi nekas nevar attīstīties, ir vajadzīga skaidra ūdens aprite. Taču nevar būt arī caurvējš, jo arī tādā nekas negrib augt.
Protams, ir jābūt drosmei atvērties, jo tad, kad sistēma ir vaļā, var ienākt kāds “bacilis”, bet, ja sistēma ir pietiekami stipra, tā tiks ar to galā, jo visas pārmaiņas mums ir ļoti vajadzīgas. Tas attiecas ne tikai uz lielo izglītības sistēmu, bet arī uz mazākām, piemēram, vienas skolas, skolotāja, mācību gada, nodarbības un pat skaņdarba apguves sistēmu. Katrai no tām ir jāpiedzīvo savi cikli, pavasaris, rudens, kad viss aizmieg, paguļ brītiņu un tad atkal mostas un uzplaukst.
Otra lieta, ka mums mūzikas izglītība ir sadalīta vertikāli – vienā pusē ir profesionālās ievirzes un otrā interešu izglītība. Tas, manuprāt, ir mehāniski ar cilvēka prātu sadalīts. Dabīgi uzlūkojot, dalījums ir pavisam citādāks. Kad bērni iemācās staigāt, viņi to iemācās uzreiz un “profesionāli”. Viņi nedomā – ja es būšu profesionāls dejotājs, es mācīšos staigāt tā, bet, ja staigāšu tikai pa ielām, tad mācīšos citādāk. Arī runāt bērns mācās uzreiz un “profesionāli”, un pēc tam dzīvē, kļūstot par aktieri vai diktoru, viņš mācās klāt papildus. Tikai valsts iedalījuma dēļ mēs esam interešu izglītībā, bet tas neko nenozīmē, jo mēs strādājam profesionāli un, kas svarīgi, nemitīgi turpinām mācīties. Mūsu durvis ir visiem atvērtas, jebkurš interesents var atnākt un paklausīties, kā bērni spēlē, kāds viņiem ir pianisms, tonis, muzikālā domāšana, tas ir profesionāli.
– Suzuki pieejā liela nozīme ir arī bērna vecākiem. Kā tas izpaužas?
Vecāku iesaiste ir patiešām svarīga, jo viņiem ir vislielākā ietekme. Mājās gaiss ir piesātināts ar vecāku vērtībām, un bērns to uzsūc nedalot un neanalizējot. Tādēļ skaņdarbus, ko bērns vēlāk spēlēs, ilgu laiku mājās klausās visi. Tādējādi vecāks ir gan partneris, gan skolotājs. Bet, lai mēs varētu visi kopā būt, ir ļoti svarīgi, lai mums ir vienas un tās pašas vērtības.
Pirms bērns sāk runāt, viņš ir ilgi vērojis un klausījies, ilgi mēģinājis saprast, atkārtot un tikai tad sācis runāt. Viņam vispirms ir izveidojusies lielā aisberga apakšējā daļa – domāšana –, savukārt runāšana ir tikai aisberga redzamā (dzirdamā) daļa. Tas pats ir arī par mūziku – muzikālā domāšana ir aisberga neredzamā daļa, sākot no dzirdes attīstības, ritma uztveres, intonācijas, harmonijas, formas izpratnes, kas veidojas bērnā, klausoties mūziku, līdz spējai reproducēt to, kas tev iekšā skan. Tam blakus vēl ir jūtas un sirds vēstījums, ko var sajust intonācijās un tonī. Un tad, protams, nāk pati spēlēšana – aisberga virsotne.
– Vai arī spēlēšanas treniņiem ir kādas būtiski atšķirīgas nianses?
Būtiski ir tas, ka bērnam tiek atļauts kļūdīties. Pēc tam, kad bērns dziesmiņu ir daudzas reizes klausījies un meklē to pēc dzirdes uz klavierēm, viņš, protams, to darīs ar kļūdām, no tām izdarot savus secinājumus. Ar to viņš saprot, ka kļūdas ir mūsu draugi. Bērnus mācām arī improvizēt, jo tur neko nevar izdarīt nepareizi. Spējā improvizēt ir daudz labu lietu, ne tikai tas, ka bērns nebaidās kļūdīties, bet arī tas, ka viņš nokļūst mūzikas plūsmā, var ilgstoši būt muzicēšanas procesā un sajust, kā tas viņam sagādā baudu, prieku un gandarījumu. Tā iespējams realizēt to, ko teicis Suzuki – “spēlē ar sirdi, spēlē ar dzīvu dvēseli”.
Suzuki pieejā viens no svarīgiem aspektiem ir, ka iepriekšējie repertuāra skaņdarbi visu laiku jāpatur un jāturpina pilnveidot. Tu vari attīstīt augstākas spējas un prasmes tikai uz tā bāzes, ko jau labi zini. Vari augt tur, kur vairs nebaidies kļūdīties. Tādēļ es vienmēr iesaku, ka bērnam mājās vajadzētu ne tikai turpināt vingrināties to, ko stundā esam apguvuši, bet arī spēlēt visu, ko jau proti, muzicēt, improvizēt. Lai bērnam ir skaidrs, ka viņš mācās tamdēļ, lai spēlētu. To sajutu savā bērnībā, kad viss, ko iemācījos, noderēja, lai varētu spēlēt kopā ar brāli, un izbaudīju to. Tas ir citādāk nekā tikai iemācīties, nospēlēt, dabūt labu atzīmi un aizmirst.
– Kas, jūsuprāt, ir bērnam vissvarīgākais palīgs mācību procesā?
Bērnam svarīgākais ir prieks. Ja mums, pieaugušajiem, pret bērnu nav godīguma un atvērtas sirds, nekas neizdosies. Es varu smaidīt, cik gribu, bet, ja pašā ir kāds rūgtums vai piktums, bērni to tāpat jūt. Prieks ir visa galvenais nosacījums. Prieka un mīlestības vidē viss aug, un potenciāls ir visiem bērniem. Līdzīgi kā dārznieks vai zemnieks ir ieinteresēts, lai visas vārpas izaug, nevis talantīgākās vai saules apspīdētākās. Un īsteno to potenciālu, kas tajās ir. Es priecājos par to, ka piecpadsmitgadīgs puisis, kurš desmit gadu pavadījis studijā, visās bildēs smaida un ir priecīgs. Lai to, ko viņš dara, dara ar prieku un mīlestību. Tas ir augstāk par visu.
– Pirms sarunas teicāt, ka tieši Suzuki skolotāju apmācība pašlaik Latvijā būtu tas, kas visvairāk jāattīsta, jo pieprasījums no ģimenēm ir liels, pietrūkstot tieši skolotāju.
Pirms apmēram desmit gadiem sākām ar Kristīni Rāviņu. Braucām mācīties uz Skotiju un Īriju. Bet 2013. gadā kopā ar vecākiem un atbalstītājiem esam nodibinājuši Latvijas Suzuki asociāciju, kuras pirmais uzdevums ir organizēt Suzuki skolotāju mācības uz vietas Latvijā, lai pēc iespējas vairāk bērniem šī metode būtu pieejama. Šodien Suzuki metodi Latvijā jau praktizē ap 18 klavieru, vijoles un čella pedagogu. Tas uz visu valsti nav daudz. Mūsu studijā tagad strādājam piecas – Kristīne Rāviņa, Ginta Stalidzāne, Liene Broka, Sallija Bankevica un es.
Visvairāk Suzuki skolotājos es novērtēju dziļo vēlmi pilnveidot un mainīt sevi, lai varētu dot bērnam prieku un mūzikas mīlestību. Gandrīz visi ir teikuši, ka visvairāk bijis jāstrādā, lai tiktu pāri sevis vērtēšanai, perfekcionismam un bailēm kļūdīties. Suzuki skolotāju mācībās mēs apgūstam daudz citu smalku lietu, piemēram, pareizu slavēšanu. Nevis – cik tu labi spēlē, kāds tu esi gudrs un talantīgs! Bet gan – cik tev skaists tonis! Tu esi malacis, jau nedēļu katru dienu vingrinies! Bērnam ir vajadzīgs gan stiprinājums, gan orientieris. Tas ir kā atskaites punkts, ka pieaudzis cilvēks, kurš tev ir svarīgs, tevi atbalsta tajā, ko tu dari, un iedrošina turpināt darīt.
Suzuki skolotājam svarīgākais ir atrast “how to teach” – kā mācīt? Pastāv universāli Suzuki mācīšanas principi, kas simtprocentīgi strādā, bet tev ir arī jābūt pilnām kabatām un piedurknēm ar dažādiem paņēmieniem – ja šis nestrādā, ņem citu, jo visi bērni nav vienādi!
