Pirms kāda laika, kad Vācijas Bundestāga viceprezidentam tika jautāts: «Kas, jūsuprāt, ir Latvija?», viņš pasmaidīja un atbildēja: «Latvija ir mūzikas un medus zeme. Tā ir Latvijas identitāte manās acīs».
Pirms kāda laika, kad Vācijas Bundestāga viceprezidentam tika jautāts: «Kas, jūsuprāt, ir Latvija?», viņš pasmaidīja un atbildēja: «Latvija ir mūzikas un medus zeme. Tā ir Latvijas identitāte manās acīs». Tikai… mūzikas un medus zemes iemītniekiem nav tīģera zobu, mežonīga cīņas spara un tieksmes uzvarēt par katru cenu. To derētu atcerēties tagad, kad jāapzinās – Latvijas sabiedrība būtībā ir sašķelta. Gan pēc tautības, gan mantiskā stāvokļa. Pat šajos divos lielajos dalījumos pastāv un eksistē apakšgrupas, kuru domas un pārliecība var kardināli atšķirties. Kā liecina pēdējie socioloģiskie pētījumi, tikai 12,5 procenti valsts iedzīvotāju uzskata, ka sabiedrība ir saliedēta, 13,6 procenti iedzīvotāju nevarēja atbildēt, bet 73,9 procenti uzskata, ka sabiedrība nav saliedēta. Uz jautājumu, kas raksturo saliedētu sabiedrību, vairākums atbildējis, ka tajā nepastāv iedzīvotāju diskriminācija ne pēc tautības, vecuma vai mantiskā stāvokļa. Tāpēc lielā mērā varam teikt, ka līdz tādai idilliskai vīzijai kā mūzikas un medus zemei vēl tāls ceļš ejams.
Vēl jo aktuālāk šī sašķeltības problēma izvirzās priekšplānā šogad, kad Latvijas valsts pilsoņiem būs jāizdara izvēle, sakot savu «jā» vai «nē» Eiropas Savienībai. Būs jāizvērtē visi aspekti, kas ir svarīgi un būtiski visas sabiedrības apzinātai izvēlei, ejot pie referenduma balsošanas urnām šā gada rudenī.
Domājams, ka daļai valsts iedzīvotāju par iestāšanos ES nav nekādu bažu. Kā liecina socioloģiskās aptaujas, tie pārsvarā ir labi izglītoti jauni cilvēki, kuriem brīvais apvienotās ES darba tirgus ir pārāk vilinošs. Galu galā būs grūti apstrīdēt arī tās vērtības, ko sniedz ES, tas būs gluži vienkārši jauns ieguvums. Bet arī tas ir tiesa, ka daļai acīmredzot būs daudz par vēlu pilnībā baudīt iestāšanās priekšrocības. Visvairāk tam būs pakļauti tie, kuriem nav pietiekamas izglītības, vai arī tie, kuri savas aktīvās darba gaitas jau beiguši. Tie ir valsts neaizsargātākā un sociāli jutīgākā daļa – pensionāri.
Jau daudzus gadus dažbrīd pārņem izbrīns par to, cik lielā mērā pie varas esošie vēl līdz galam nav acīmredzot izpratuši to, kādas sekas var būt pensionāru attieksmei pret iestāšanos ES. Pārsteidz vairāk vai mazāk biežie pensionāru sociālās nodrošināšanas sistēmas reformu mēģinājumi. Visspilgtāk tas laikam izpaudās laikā, kad premjerministrs bija Šķēles kungs. Pārsteidzoši, cik viegli varēja pieņemt lēmumu aizliegt strādājošiem pensionāriem saņemt savu nopelnīto pensiju. Negribas pat ticēt, ka šāda priekšlikuma atbildes solis nebija prognozēts. Varbūt tā laika lēmuma pieņēmēji vienkārši domāja, ka visi šo «krupi» klusējot arī norīs? Nebija jau pierasts, ka pensionāri vēl var ņemt un sadumpoties, vēl jo vairāk, ja šā kļūmīgā lēmuma augļus sāka plūkt dažādi politiskie avantūristi.
Latvijas tautai pašlaik, gatavojoties referendumam par iestāšanos ES, ir divas pamatvajadzības – drošība un stabilitāte. Pat ja ņemam vērā Centrālās statistikas pārvaldes oficiāli apstiprinātos aprēķinus, iznāk, ka jau 1998. gadā iztikas minimums vienam cilvēkam bija noteikts kā 82,15 lati. Pagājušajā gadā tas bija 88,76 lati. Neviens jau nopietni nenoliedz, ka patiesībā mūsu pensionāru pensijas ir stipri vien mazākas. Un šajā duļķainajā ūdenī daudzi sāks mēģināt panākt savus ne pārāk skaidros politiskos mērķus. Būtu pārāk muļķīgi, ja, izmantojot šīs sociālās grupas slikto materiālo stāvokli, tiktu panākts viņu balsojums «pret» iestāšanos ES, kas patiesībā būs protesta balsojums pret daudzus gadus ilgušo valsts politisko un ekonomisko kursu, kas pensionārus bieži vien nostādījusi neapskaužamā ekonomiskā situācijā. Tas būtu balsojums pret «jauno/veco» Latvijas valsts politisko eliti.
Ja šo brīdi palaidīs garām pašreizējie politiķi un referenduma kampaņas veidotāji, iespējams, eirooptimistu un eiroskeptiķu attiecības balanss varētu izjukt par labu skeptiķiem. Viņu pusē varētu nostāties tie, kas izvēli nav izdarījuši. Cerams, ka jaunā kampaņas vadītāja Ramona Umblija to ņems vērā. Tāpat to vērā ņems un patiesi atklātu dialogu ar vienu no lielākajām sabiedrības daļām sāks arī valdība. No tās lēmumiem būs atkarīgs pensionāru stāvoklis pēc iestāšanas ES.
Tajā pašā laikā pārņem zināma neizpratne, vērojot šīs Latvijas tautas daļas vēlmi sava ekonomiskā stāvokļa uzlabošanā izmantot šantāžas metodi.
