Ingūna Lipska svētkiem par godu sacerējusi Ozolnieku novada himnu
Otrajos Ozolnieku novada svētkos, kas tiks svinēti 28. jūlijā, programmu kuplināt uzaicināti daudzi viesmākslinieki, taču tas nenozīmē, ka savējie būtu atstāti pasīvu vērotāju lomā. Gluži otrādi, viens no centrālajiem (arī laika ziņā – pulksten 14) notikumiem solās būt Ozolnieku novada amatiermākslas kolektīvu koncerts «Es piebalsošu». Līdz ar novada koriem un deju kolektīviem tajā atraktīva un skanīga loma atvēlēta bērnu un jauniešu muzikālajam teātrim «Nianse», kuru no pašiem pirmsākumiem 2004. gada augustā vada Ingūna Lipska.«Nianses» iestudētās muzikālās izrādes un panākumi dažnedažādos konkursos jau pati par sevi ir sarunas vērta tēma, bet gaidāmo svētku sakarā I.Lipskas vārds tiek daudzināts vēl kāda īpaša veikuma dēļ – Ingūna ir jaunās Ozolnieku novada himnas autore (interesenti vēl pirms svētkiem to var iemācīties novada mājas lapā).«Šķiet, tas bija aprīlis, kad runājām par nākamajiem novada svētkiem, un Rita Barona (Ozolnieku tautas nama direktore – red.) minēja pasākuma devīzi – «Kopā!». Manī šis vārds radīja impulsu pieiet zālē pie klavierēm, un dziesma… atnāca uzreiz,» I.Lipska ļauj ielūkoties savā daiļrades laboratorijā. – Pirmā tātad radās melodija?Pie manis dziesmas «atnāk» tā, ka reizē rodas gan melodija, gan vārdi, kas arī ir manējie. Faktiski īstais autors ir debesīs, man atliek tikai starpnieka loma – pierakstīt. Tad nu šoreiz man tika «atsūtīta» Ozolnieku himna.– Himna – tas vienmēr ir kas īpašs. Līdz šim Ozolniekiem taču tādas nebija?Novadam nebija, bet es esmu sarakstījusi himnu Ozolnieku un Salgales skolai. Cēsīm par godu tapusi «Vidzemes sirds», sacerēju arī dziesmu (jo par himnu viņiem kalpo tautas dziesma) Jelgavas Spīdolas ģimnāzijai. Ir arī Jelgavai veltīta dziesma (ne tā, ko grupa jauno mūziķu nesen prezentēja Sv.Trīsvienības baznīcas tornī – red.), kas gan vēl nav ierakstīta.– Pati esat Ozolnieku iedzīvotāja?Turklāt no tiem senajiem, kuri šeit dzīvo jau ilgus gadus. Uz tautas namu mani pirmo reizi atveda trīs gadu vecumā, kur, cik atceros, mani pieteica vai visos iespējamos pulciņos. Ozolnieku toreizējā astoņgadīgajā skolā gan pabeidzu tikai sagatavošanas grupu, jo pirmajā klasē iestājos Rīgas 6. vidusskolā, kur bija mūzikas novirziens. Tur arī nomācījos 11 gadu.– Tad īstā aizraušanās ar mūziku sākās Rīgā?Izglītības ziņā, protams, liela pateicība 6. vidusskolai, bet uz mani ļoti spēcīgu iespaidu atstāja TV raidījums «Ar dziesmiņu ciemos eju», kuru vadīja Liene Lūse no Mārupes, saukta par krustmāti Lienīti. Tad arī izprātoju, ka pati vēlos kļūt par tādu «krustmāti Lienīti». Tas ir īstenojies – es mācu bērniem dziedāt. Un par šo iespēju darboties bērnu popmūzikas lauciņā esmu ļoti pateicīga Ozolnieku tautas namam un pašvaldībai.– «Nianse» ir bērnu un jauniešu muzikālais teātris. Kāpēc izvēlēta šāda darbības joma?Nezinu, vai var vilkt tiešas paralēles ar manām studijām, jo pēc Rīgas 6. vidusskolas iestājos režisoros. Šķiet, ka 1992. gadā bijām pēdējais režisoru kurss, kas beidza Valsts konservatoriju, nākamie jau mācījās Latvijas Kultūras akadēmijā.Ja jau nonācām pie manas biogrāfijas, tad nedrīkst nepieminēt sieviešu kori «Dzintars», kurā sabiju ilgus gadus. Un diriģente Ausma Derkēvica – īsts tīrradnis. Viens no visizcilākajiem cilvēkiem, kuru jebkad esmu sastapusi. Dziedāt pie viņas bija milzīga vērtība.– Vai neveidojas zināma pretruna? Koris «Dzintars», Ausma Derkēvica, tātad klasiskas muzikālās vērtības un «Nianse», kas, kā tikko dzirdēju, ir bērnu popmūzika.Viss, kas ir mūzika, manuprāt, ļoti vienkārši «saiet kopā». Jebkuru dziesmu var nodziedāt klasiski vai arī, pieliekot atbilstošu pavadījumu, izpildīt kā popdziesmu. Par sevi nevaru teikt, ka es būtu liels popmūzikas fans, bet Latvijā ir ļoti daudz konkursu, kur jāizpilda tieši šādas dziesmas, un bērni labprāt tādas arī dzied.Bet man pašai reiz bija iespēja iet klasiskās dziedāšanas ceļu. Kopā ar tagad labi pazīstamo Sonoru Vaici, kura arī savulaik mācījās Rīgas 6. vidusskolā. Labi zināmā vokālā pedagoģe Anita Garanča, mani noklausījusies, teica: «Skriešus uz Mediņu skolu!» Kāpēc neaizgāju? Varat rakstīt – «izvēlējās bērnus, nevis vokālo karjeru!». Klasiskā dziedāšana profesionālā līmenī ir pārāk grūts darbs, lai visu varētu savienot. Toties tagad man ir četri bērni – Santa, Miks, Elza un Eduards –, un visi dzied.Tomēr mīlestība pret klasisko mūziku palikusi. Varbūt tāpēc manas dziesmas nemaz nav tik viegli izdziedamas un sliktai popmūzikai raksturīgo «bum-bum!» tajās ir ļoti maz. Ja neticat, atnāciet paklausīties mūsu «Niansi» sestdien Ozolnieku stadionā!– Un ko tad «Nianse» dziedās novada svētkos?Mazākie izpildīs «Niansēnu danču dziesmas», savukārt vecākie, kā jau nopietni pusaudži, dziedās par nopietnām lietām – futbolu, mūziku un dzīvi.Atgriežoties pie «Nianses» rašanās, sākotnējā doma bija Ozolnieku tautas namā izveidot kolektīvu, kur bērni ne tikai dziedātu, bet arī spēlētu teātri. Tā kā es rakstu arī lugas un muzikālo izrāžu scenārijus, gribējās kopā ar bērniem to visu īstenot uz skatuves. Sākās ar Ziemassvētku «Saldo pasaku», pēc tam bijušas vēl septiņas. Arī ar uzaicinātiem viesmāksliniekiem, piemēram, «Zilās dzelmes pavēlniekā» Gunārs Kalniņš bija ministrs, bet mana meita Elza – ministra meitiņa. Citā izrādē bijuši Roberto un Elizabete Zagorska. Es domāju, ka tas nāk par labu «asumam un lielās skatuves smaržai».Izrādes cenšos veidot tādas, lai visi «Nianses» 35 bērni (bet tie ir ļoti dažādi gan pēc vecuma, gan sasniegtā muzikālā līmeņa) tiktu uz skatuves. Ar pirmsskolas vecuma bērniem šogad iestudējām «Krāsainos sapnīšus». Par leļļu teātri un krāsiņām. Bet lielākajiem tapa «Pūti, pūti, ziemelīti jeb Diena bez elektrības». Īsta šausmene! Ar skaņu efektiem, kur nepārspējams ir visu mūsu izrāžu skaņu režisors Gatis Priekulis. (Tāpat kā visas izrādes tapušas ar mākslinieces Ilzes Ungures un operatora Ingus Vidiņa līdzdalību.) Kas notiktu, ja kaut uz dienu nāktos palikt bez elektrības. – Dzirdēts arī par «Nianses» panākumiem dažādos konkursos.Svaigākie sasniegumi bija pirmās vietas «Popfest Jūrmala» šovasar Kauguros, kur gan jaunākā, gan vecākā grupa ieguva augstāko novērtējumu punktu izteiksmē. Reizēm domāju, kāpēc mums konkursos parasti veicas. Nereti mēdzam izpildīt dziesmas no izrādēm, bet visvairāk noder tieši izrāžu pieredze, jo mūsu bērni uz skatuves ir atraisīti.– Tad jau steigšus jādomā par nākamo izrādi.Ir jau izdomāts – tā būs par citplanētiešiem. Vēl gan nav ne nosaukuma, ne mūzikas, ne teksta, bet jau izlemts, ka pirmizrāde būs novembrī.
