Vakar visā Latvijā svinēja ugunsdzēsēju profesionālos svētkus, godinot vīrus, kas ikdienā glābj no ugunsnelaimes cilvēkus, dzīvniekus un ēkas.
Vakar visā Latvijā svinēja ugunsdzēsēju profesionālos svētkus, godinot vīrus, kas ikdienā glābj no ugunsnelaimes cilvēkus, dzīvniekus un ēkas. Kaut gan vai katru dienu dzēsēji pakļauj savu dzīvību briesmām, viņi bieži tiek aizmirsti un tikai retajam ienāk prātā pateikt paldies. Tomēr ugunsdzēsēju profesija nav uz izmiršanas robežas un tajā iesaistās pat veselas ģimenes. Arī Jelgavā viena tāda ir – Jelgavas brigādes komandiera Alda Feldmaņa ģimene.
Paspēj pēdējā vagonā
Šā brīža komandiera tēvs Jānis ugunsdzēsēju brigādē par šoferi nostrādāja 34 gadus, un Aldis, atceroties nu jau aizsaulē aizgājušo tēvu, teic, ka viņš bijis sava darba entuziasts: «Tēvs piedzīvoja daudz ko. Lai gan strādāja tikai vienā brigādē Elejā, darba grāmatiņā viņam ir daudz ierakstu. Izrādās, pa daudzajiem gadiem vairākkārt mainījušies rajoni, un Eleja bijusi gan Jelgavas, gan Bauskas, gan Dobeles, gan Elejas rajonā.»
Aldis noliedz, ka viņš ietekmējies no tēva profesijas izvēlē. Tā drīzāk bijusi nejaušība. Tagadējais komandieris piezvanījis Jelgavas ugunsdzēsējiem, un viņu nekavējoties nosūtījuši uz Ļeņingradu mācīties. «Es smejos, ka man izdevās pēdējā mirklī dabūt vietu pēdējā vagonā!» saka ugunsdzēsējs.
Aldis gribēja kļūt pat mākslinieku, taču tas tā arī palika tikai sapnis. Tiesa, brīvajā laikā ugunsdzēsēju vadītājs labprāt zīmē profesionāla rakstura karikatūras un arī muzicē – kā nekā gandrīz 30 gadu nospēlēts pūtēju orķestrī, kas tagad gan izjucis. «Šajā darbā esmu īstajā vietā, jo intensīvā slodze liek vienmēr būt notikumu virpulī un neļauj novecot,» smejas komandieris.
Atbildīgais pienākums
Jau gadu blakus tēvam Jelgavas ugunsdzēsēju brigādē strādā arī Alda dēls Edgars, kuram uzticēts atbildīgs pienākums – viņš ir dispečers. Edgaram jāpieņem izsaukumi, jānosūta ugunsdzēsēji uz notikuma vietām un jākoordinē darbība, kas nav viegli. Turklāt gadās zvanītāji, kas aizmirst nosaukt pilsētu, kurā nelaime notiek, un tad jāmēģina no viņiem uzzināt, kur īsti ugunsgrēks izcēlies. Gadās, ka zvanītājs ir no Tukuma, un, ja aizmirstu pajautāt pilsētu, dzēsējus aizsūtītu pavisam uz citu vietu.
Edgars iesākumā gribējis iet strādāt uz Ceļu policiju, taču tomēr atnācis uz ugunsdzēsējiem. Aldis gan nedaudz uztraucas, ka par daudz ietekmējis dēlu, taču Feldmanis jaunākais pagaidām vēl nesūdzas.
«Labi, ka strādājam vienā daļā, pretējā gadījumā tik bieži redzēties neiznāktu. Ugunsdzēsējiem īstu brīvdienu nav, jo visu laiku iekšā tāda uzvilkta atspere, kas iet vaļā, ja atskan zvans no darba. Gadās, ka nopietnākās ugunsnelaimēs nepieciešami visi spēki un no mājām jāsauc arī tie, kuriem ir brīvdiena,» piebilst Aldis.
