Apbrīnojami ir tie cilvēki, kuri, atskatoties uz savas dzīves gājumu, var saglabāt atmiņā tālu dienu notikumus, tādējādi it kā radot dzīvu saikni starp pagātni un tagadni.
Apbrīnojami ir tie cilvēki, kuri, atskatoties uz savas dzīves gājumu, var saglabāt atmiņā tālu dienu notikumus, tādējādi it kā radot dzīvu saikni starp pagātni un tagadni. Sirmais galdnieks Pēteris Azēvičs, kas nupat atzīmēja 95. dzimšanas dienu, ir piedzīvojis divus pasaules karus, krievu cara laikus, Latvijas brīvvalsts pirmās desmitgades.
Līdz zeļļa diplomam
Pēteris Azēvičs piedzima Jelgavā 1907. gada 1. decembrī. Taču Pirmā pasaules kara vētras viņu vēl bērnu dienās aizveda bēgļu gaitās uz Krieviju. Uzturoties Brjanskā, pārdzīvoti ārkārtīgi grūti sadzīves apstākļi. Tur no slimības mira māte un daudzus nevainīgus cilvēkus paņēma komunistiskais terors. Smagos apstākļos sākās skolas gaitas. Par laimi, kopā ar tēvu un brāli 1921. gadā izdevās atgriezties dzimtenē.
Jaunā Latvijas valsts bija stipri postīta, taču Pēterim radās iespēja dzīvot laukos Vircavas pagasta Mituļu mājās un pelnīt iztiku, ejot ganos un strādājot lauku darbus. Kad pāraudža astoņpadsmit gados bija pabeigta Jelgavas Annas pamatskola, jauneklis iestājās apmācībā Teodora Ķiģeļa mēbeļu un būvgaldniecībā Jelgavā, vienā no savulaik modernākajiem kokapstrādes uzņēmumiem. Azēviča kungs atceras, ka šis uzņēmums bija apgādāts ar galvenajiem galdniecības darbgaldiem ar elektrisko piedziņu, kas tajā laikā pat Latvijas mērogā bija samērā rets gadījums.
Pēc mācekļa gadiem jauno galdnieku iesauca Latvijas armijā. 1930. gadā, atgriežoties no dienesta, viņš sāka strādāt dažādos Jelgavas mēbeļu galdniecības uzņēmumos. Kad pēc Ulmaņa apvērsuma nodibinājās Latvijas Amatniecības kamera, svarīgi bija iegūt amata kvalifikācijas dokumentus – meistaru vai zeļļu diplomus. Arī Pēteris Azēvičs Jelgavas Amatnieku biedrībai iesniedza pieteikumu, lai kārtotu zeļļa eksāmenus galdnieka amatā, jo viņam jau bija likumam atbilstoša darba pieredze. 1940. gadā viņš kārtoja zeļļa eksāmena praktisko daļu Jelgavas galdnieka Zaksa darbnīcā. Meistars uzdevis it kā pavisam elementāru uzdevumu ar rokas instrumentiem izgatavot ēveles rokturi, ko galdnieki sauca par «grifi». Pēteris nodomājis, ka meistars viņu gribējis izāzēt, uzdodot tik vieglu uzdevumu, un tā neuzmanības dēļ gandrīz paņēmis pārāk īsu sagatavi, ko nevarētu iespiest ēvelsolā. Tomēr veiksmīgi ticis galā, Pēteris ķērās pie otrā uzdevuma – apzāģēt apaļu galdiņu «no rokas». Meistaram ar to pietika, lai dotu pozitīvu vērtējumu. Tiesa, drīzās varas maiņas dēļ Pēteris Azēvičs neieguva zeļļa diplomu Latvijas brīvvalsts, bet gan vācu okupācijas laikā.
Palīdzot studentiem nopelnīt
Pirmās padomju okupācijas laikā 1940. gada beigās, kad privātos uzņēmumus nacionalizēja, Pēteris Azēvičs iesaistījās darbā Jelgavas teātrī par ugunsdzēsēju. Vācu okupācijas laikā jau pieredzējušam galdniekam atradās darbs specialitātē – viņš strādāja Darba dienesta darbnīcās, kur bija dažādi darbi, sākot ar mēbeļu gatavošanu un beidzot ar nažu un šķēru asināšanu. Pēc padomju karaspēka ienākšanas Pēteri Azēviču pieņēma darbā mašīnu un traktoru darbnīcās (vēlāk Jelgavas Lauksaimniecības mašīnu rūpnīca) par galdniecības meistaru. Šajā laikā Latvijā parādījās daudz jaunu «meistaru» no plašās dzimtenes. Tā kādu dienu darbnīcā ienākusi kāda meitene, kas rādījusi kādu apzīmogotu lapiņu un krievu valodā teikusi, ka arī ir galdnieka amata meistare. Izrādījās, ka kādā Krievijas rūpnīcā viņa bija apguvusi vienu operāciju, par to saņemot kvalifikācijas dokumentu.
Patīkamas atmiņas saistās ar darba gadiem Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (LLA). Kad augstskola atgriezās Jelgavā, LLA Kokapstrādes katedras mācību darbnīcas vadītājs Tenis Dārziņš prasmīgo galdnieku aicināja darbā par ražošanas apmācības meistaru. Profesors Arvīds Kalniņš, pieņemot darbā Pēteri Azēviču teica: «Jūs zināt to, ko mēs nezinām, bet mēs zinām to, ko jūs nezināt. Mums vajadzīga jūsu sirmā galva, lai savāktu un savaldītu mūsu jauniešus.»
Atceroties tā laika jauno inženieru prakses, Pēteris Azēvičs atzīmē, ka agrāk studenti vairāk nodarbojās ar praktiskiem kokapstrādes darbiem. Meistari palīdzēja viņiem nopelnīt pat lielāku «stipendiju» nekā pašu alga, par ko bija jāskaidrojas dažādām inspekcijām. Koka apstrāde gan sagādāja grūtības meitenēm, kuru skaits šajā specialitātē dažkārt bija pat vairāk par pusi.
Aizejot pensijā, Pēteris Azēvičs saņēma atzinības apliecinājumus no akadēmijas rektora, kolēģiem, kas deva gandarījumu, ka desmit augstskolā nostrādātie gadi nav pavadīti velti. Taču mazās darba algas dēļ vēl bija nepieciešams izpelnīt lielāku pensiju, tāpēc prasmīgais galdnieks jau pensijas gados iesaistījās darbā Jelgavas Sadzīves pakalpojumu kombināta mēbeļu cehā.
Kopš 1973. gada Pēteris Azēvičs ir pelnītā atpūtā. Galdnieku darbnīcas troksnis, putekļi un rosība ir palikuši tikai atmiņās. Savas dienas viņš pavada nelielā Jelgavas dzīvoklītī, kur viņu apmeklē bijušie kolēģi. LLU kokapstrādes katedras mācību spēks Laimonis Kūliņš, uzzinājis, ka Pēterim Azēvičam ir «veco laiku» galdniekzeļļa diploms, par to informēja Latvijas Amatniecības kameras prezidentu Vilni Kazāku. Vispirms sirmajam amatniekam atjaunoja zeļļa diplomu, bet, kā jau rakstīts presē, šā gada vasarā Azēviča kungs saņēma Goda meistara titulu.
