Tikko atgriezies no «Gaudeamus» svētkiem Daugavpilī, Guntis Galiņš ar LLU vīru kori «Ozols» kaldina atkal jaunus plānus
Līdz ar galveno pasākumu – koncertu «Reiz, tagad jaunībā» Daugavpils Stropu estrādē – noslēgušies starptautiskie 17. Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētki «Gaudeamus». Iespēju izmantot trīs notikumiem un spilgtām emocijām bagātas dienas, kā allaž studentu svētkos, izmantoja arī LLU amatiermākslas kolektīvi: sieviešu koris «Liepa», jauktais koris «Riti», tautas deju ansambļi «Kalve», «Kalve Zelta smiltis» un jauniešu deju kolektīvs «Skalbe». Latvijas otrajā lielākajā pilsētā aizritējušajos notikumos aktīvi piedalījās arī LLU vīru koris «Ozols», kura diriģents Guntis Galiņš laipni atlicināja laiku sarunai ar «Ziņu» korespondentu. Tas notika brīdī, kad vīri un jaunekļi gatavojās pirmajam pēcsvētku mēģinājumam, tāpēc vairākas atbildes papildinātas arī ar koristu viedokli.
– Vai vīru koris «Ozols» nav pats vecākais no pašreiz aktīvajiem LLU amatiermākslas kolektīviem?
Noteikti, jo mūsu koris dibināts 1940. gadā, vēl agrāk par tādām arī neapšaubāmi stabilām vērtībām kā deju ansamblis «Kalve» (1947. gads) un sieviešu koris «Liepa» (1950. gads). Šķiet, ka esam arī vecākais mūslaikos dziedošais koris Jelgavā.
– Tad jau jums nākamgad jāsvin ievērojama jubileja – 75 gadi.
Ja vien būs iespēja svinēt, respektīvi, ja dzīvosim, tad svinēsim. Atklāti sakot, par tik kupliem un patīkami apaļiem skaitļiem pat nebijām īsti domājuši.
– Kora vēstures gaitu zināmā mērā atspoguļo arī dziedātāju sastāvs, jo kopā pulcējušies dažāda gadagājuma studenti.
Sastāvā ir vecais un stabilais kodols, pat daži no agrākajiem mācībspēkiem, piemēram, profesori Raimonds Šeļegovskis, Ainārs Galiņš, Kaspars Kampuss. Otra daļa ir bijušie studenti un trešā – tagadējie studentiņi. Tā veidojas trīs lielas grupas, jo, kas to dziesmu iemīl, tie arī cenšas ar to palikt. Protams, beidzot mācības, daudziem nākas aizbraukt no Jelgavas «Ozolam» ikdienā nesasniedzamā attālumā, tad tiek meklētas iespējas izpausties dziesmā jaunajā dzīves un darba vietā. Tādēļ katra mācību gada sākumā aicinām jaunos studentus, kuru jaunās balsis nepieciešamas kora pēctecības un labskanības uzturēšanai.
– Mūsdienu apstākļos tieši vīru koru kustība laikam pārdzīvo vislielāko kritumu?
Tā diemžēl ir. Līdz 1990. gadam Latvijā bija ap 90 vīru koru. Šobrīd oficiāli skaitās divdesmit seši. Kolektīvi stipri sarukuši arī skaitliski – agrāk vienā kārtīgā korī bija ap simt vīru, tagad parasti ir 20, 25 dziedātāji. Faktiski arī mēs esam tikai trīsdesmit, un tas ir, ja visi sanāk un neviens nenoslinko.
– Tādi svētki kā «Gaudeamus» droši vien ir labs stimuls neslinkot. Kuri svētki tie bija jums, un cik ilgi esat pie «Ozola» stūres?
Kā «Ozola» diriģents no 1995. gada esmu piedalījies sešos svētkos un pirms tam kā students vēl trijos. Bet tas vēl nav nekas – mums ir dziedātājs Modris Reķis, kurš piedalījies pilnīgi visos studentu dziesmu svētkos. Tas ir, sākot no 1956. gada pirmajiem līdz pat Daugavpilī nupat izskanējušajiem septiņpadsmitajiem «Gaudeamus». Uz katru mēģinājumu gan viņš nevar atbraukt, jo dzīvo Cēsu novada Vaivē, bet svētkos kā «Ozola» Goda biedrs vienmēr ir kopā ar mums.
Es «Ozolu» sāku diriģēt 1994. gadā, pārņemot tā vadību no Jāņa Keiča, kādreizējā Jelgavas Mūzikas skolas direktora. Būt «Ozola» diriģentam ir liela atbildība, jo mums bijusi vesela plejāde lielisku diriģentu, sākot jau ar kora dibinātāju 1940. gadā Jāni Mediņu.
Ja skatās no cita skatpunkta, diemžēl no visiem «Ozola» diriģentiem esmu tā vadībā visilgāk, otrais, šķiet, ir Arnis Poruks, kurš šajā postenī sabijis kādus padsmit gadus. Sāku pēc Latvijas Mūzikas akadēmijas, kur mani skolotāji bija izcilais kordiriģents Daumants Gailis un Ivars Bērziņš (kurš kādreiz vadīja kori «Sindi putnu dārzs», kurā arī pašam iznāca padziedāt). Bet sākums bija Jelgavas Mūzikas vidusskolā, kur mana pirmā skolotāja bija Silvija Līce, ļoti pateicīgs esmu Veltai Riekstai.
– Kad vēsturē esam ieskatījušies, gribētos dzirdēt pašus svaigākos – Daugavpils – iespaidus.
Tas, ka «Gaudeamus» katru reizi risinās savā Baltijas valstī, jau ir vispārzināms fakts. Šoreiz lielākās pārmaiņas bija tās, ka svētki nenotika galvaspilsētā. Daudz tradicionālāki ir gadījumi, kad sniedzām koncertus pa ceļam. Piemēram, kad studentu dziesmu svētki notika Tallinā, pa ceļam koncertējām Cēsīs, braucot uz Viļņu – Jelgavā vai kur citur. Tiesa, vienreiz gan «Gaudeamus» notika nevis Rīgā, bet Ogrē. Tomēr tik tālu no Rīgas kā Daugavpilī, faktiski pavisam citā valsts malā – tāds variants tika realizēts pirmoreiz.
Man liekas, ka atmosfēra bija ļoti laba, nezinu, kā domā pārējie («pārējie» tūlīt piebalso, ka atmosfēra bijusi vienkārši lieliska – red.). Rīgā šādi svētki mēdz kaut kā pazust, bet Daugavpilī tiešām varēja just, ka arī pilsētai tas ir priecīgs notikums un visi priecājas mūs redzēt. Es nerunāju par dalībniekiem no trim Baltijas valstīm vai Latvijas kolektīviem līdzi atbraukušajiem atbalstītājiem, bet pašiem daugavpiliešiem. Protams, spēcīgi visu sabojāja lietus, bet pat tas neatbaidīja skatītājus, kas visai kuplā skaitā apmeklēja, piemēram, noslēguma koncertu Stropu estrādē, kas no pašas pilsētas atrodas stipri patālu.
Neviena slikta vārda nevar teikt arī par daugavpiliešu viesmīlību, arī it kā tik jutīgajā valodu jautājumā – šis novads taču tiek uzskatīts par viskrieviskāko Latvijā. («Mums Daugavpils šķita latviskāka par Rīgu» – papildina kāds no «Ozola» koristiem.)
Turklāt viena no galvenajām «Gaudeamus» īpatnībām ir tā, ka studenti jau nedzīvo pa dienu vien un pasākums nesastāv tikai no koncertiem. Faktiski svētki kā piektdien sākās, tā pirmdien beidzās, nekādu īpašu paužu naktsmieram jau nebija. Arī no šā viedokļa ne par kādām konfliktsituācijām vispār, tai skaitā etniska rakstura domstarpībām, netika dzirdēts.
– Kurā no Baltijas valstīm svētki šķiet labāk organizēti?
Šāds salīdzinājums nebūtu īsti vietā – visur ir savas īpatnības, bet kopējais noskaņojums ir draudzīgi studentisks visur. Vienīgi kopiespaids palika tāds, ka Daugavpilī svētkus apmeklēja vairāk cilvēku nekā iepriekšējā reizē Viļņā. Varbūt tiešām sava loma ir galvaspilsētas faktoram un svētki arī turpmāk jārīko ārpus tām?
– Un ja salīdzina «Gaudeamus» ar mūsu vispārējiem dziesmu svētkiem?
Nu, vispārējos jeb, kā mēs saucam, lielajos Dziesmu svētkos ir pavisam citas masas… Ir tomēr starpība, vai piedalās tie paši 26 vīru kori, kādi nu mums Latvijā ir, vai trīs no Latvijas un trīs no Igaunijas, bet no Lietuvas Daugavpilī nebija neviena vīru kora. Arī sieviešu koriem nekas īpaši dižāks nebija, kvantitatīvo līmeni turēja jauktie kori. Tāpēc arī repertuārs bija tāds, ka pārsvarā skanēja jaukto koru dziesmas, tie palīdzēja arī vīru un sievu koriem viņu nedaudzajās dziesmās.
Toties, ja cilvēku nav tik daudz, tas rada ciešāku kopības izjūtu. Studenti savā starpā saprotas labi. Stropu estrāde nav maza, bet tas bariņš, kas tur dziedāja, tiešām elpoja vienā elpā.
– Nekāds atvaļinājums pēc svētkiem «Ozolam» laikam nav paredzēts, ja jau pulcējaties kārtējam mēģinājumam?
Kāda atpūta! Tagad gatavosimies Pasaules koru olimpiādei Rīgā, kur piedalīsimies kopkoncertā 13. jūlijā Mežaparkā. Tā ka notis rokā un – pie darba. Faktiski mēģinām tikt uz visiem pasākumiem, kur vien iespējams.
Šis gads bijis ļoti piesātināts: LLU 150 gadu jubileja, Raimonda Paula dziesmu koncerts, vīru koru kopkoncerts Skrundā, bijām arī uz Dziesmu dienu Dikļos (150 gadu kopš pirmās koru sadziedāšanās).
Vīru koris «Ozols» ir ar lielu dziesmu un tradīciju bagāžu. Dziedāt mums patīk, ja nu vienīgi dzīvesbiedres var sākt kurnēt par tik biežu prombūtni. Ceru, ka vīri nāks un dziedās arī turpmāk. Galvenais ir vēlme un gribēšana. ◆
