Pagalmā ap malkas zāģi ņemas daži veci vīri. Viens uz jautājumu, kur meklējams Jānis Gailītis, saka – droši vien «pa pacientiem braukā». Kāds viņš ir – šīs Latvijā pirmās privātās veco ļaužu pansijas īpašnieks?
Pagalmā ap malkas zāģi ņemas daži veci vīri. Viens uz jautājumu, kur meklējams Jānis Gailītis, saka – droši vien «pa pacientiem braukā». Kāds viņš ir – šīs Latvijā pirmās privātās veco ļaužu pansijas īpašnieks? «Skops, žaģina,» nosaka vīrs, kuram acīs jaušama vāji slēpta kāre pēc kādas lāsītes grādīgā. «Iemāna te vecus ļaudis, atņem pensiju, tīko pēc mantojuma…» Taču pārējie viņam nepiekrīt. Zinu arī kādu kungu no Īles pansionāta, kurš tā vien tīko iekārtoties šajā vecļaužu patversmē gleznainā Sasmakas ezera krastā netālu no Valdemārpils.
Pēc brīža pagalmā iebrauc vecs «pasātiņš», un nojauta saka priekšā: ir ieradies dažādi daudzinātais nabago ļaužu dakteris Gailītis.
Gailīšu Jānis ir dzimis, audzis un mācījies Valdemārpilī. Dzīves mētāts pa vairākām Latvijas vietām, viņš pirms gadiem deviņiem atgriezies savā pusē. Strādā par feldšeri un sociālo darbinieku, vada Septītās dienas adventistu draudzi. Kopš neilga laika kopā ar domu biedriem izveidojis veco ļaužu pansiju. Kā radās šī ideja, kā tiek attīstīta un kādas ir perspektīvas? Par to arī ir šis stāsts.
Nabagi apvienojoties bagātāki nekļūs
Vecā Ārlavas muiža tikai no attāluma šķiet majestātiska lielajā parkā ezera malā. Tuvumā tā ir paplukusi ēka, kuras katrs paksis lūdzas remontu. Taču iekšpusē izskatās citādi. Par pieticīgiem līdzekļiem izdarīts remonts, istabiņas tīras, griesti balti, valda mājīga kārtība. Emmas kundze sēž pie galdiņa, uz kura saliktas zāļu kārbiņas un pudelītes un ziedi. «Slikti man klājas. Sāp,» saka sirmgalve. Viņa ir bēdīga, grib mājās, grib kādu ciemos. Un tādēļ viņa Ārlavās tiek īpaši aprūpēta un mierināta. Turpretī viņas istabas kaimiņiene, lai gan pēc pārciestā plaušu karsoņa vēl guļ slimības gultā, tā vien smej ar 95 gadus dzīvi redzējušām acīm, viņa nav novaldāma, tik ļoti gribot iet atkal laukā, svaigā gaisā.
Tarvidu laulātais pāris mitinās divās istabās. Elzas kundzei pietiekot ar mazo, bet gaišo un silti sakurināto kambarīti, Aleksandram atvēlēta lielākā istaba ar logiem uz parku un ezeru. Istabas vidū galds, pie tā Aleksandrs lasa avīzes, pa laikam pavērdamies uz ezeru. Neciešoties paķircināt zivis.
Muižas piebūves gala istabiņā dzīvo paša pansijas turētāja sirmā māmuļa. Iespējams, ka tieši viņai jāpateicas par to, ka Jānim radās doma izveidot savu «iestādi». Jo viņa bērnība pagāja, vērojot, kā māte pašaizliedzīgi kopa slimo un nevarīgo vecmāmuļu, rūpes par vecuma piemeklētajiem puisī ieaudzinātas kopš mazotnes.
Valdemārpils un tās apkārtne nav nekāda labklājības oāze. Kolhozu vairs nav, zagt nav kur, tad nu bezdarbnieki dažkārt zog cits citam to pašu neko. Tādos apstākļos visgrūtāk klājas veciem cilvēkiem. Un neba jau tikai ap Valdemārpili, bet arī citur Latvijas laukos. Ja arī cilvēkiem ir darbs, tas prasa visu laiku, un vairs neatliek tam, lai aprūpētu vecākus. Tad nu veidojas garas rindas veco ļaužu aprūpes pansionātos, lai gan uzturēšanās tajos tik dārga, ka daudzām pašvaldībām nav pa kabatai. Mūsu sabiedrība noveco, bet valsts rocība neļauj šo iedzīvotāju daļu pienācīgi aprūpēt.
Jānis Gailītis:
«Valdemārpils Dome pieņēmusi lēmumu veidot novadu kopā ar Īves un Lubes pagastu. Biju to vidū, kas cerēja – piederēsim lielajam Talsu novadam. Tad varētu izveidot kārtīgu sociālo dienestu, sniegt lielākas sociālās garantijas iedzīvotājiem… Protams, neviens jau nomaļniekiem neko gatavu klāt nepienestu, tomēr būtu vieglāk pieslieties tādiem, kur kaut kas jau darbojas. Valdemārpilij lieli parādi, neiet, kā vajag. Bet gribas jau katram to savu karogu turēt… Un tas karogs ir tāds, ka, piemēram, Īves pagasts var atļauties algot sociālo darbinieku tikai uz pusslodzi. Turklāt ar to pusīti slodzes jāiztiek sievietei, kurai pašai ir četri bērni. Bet Lubes pagastā, kur es pirms dažiem gadiem piedāvāju sakārtot sociālo dienestu, prasīdams kaut tikai ceturto daļu slodzes, neatradās arī tik daudz līdzekļu. Tagad trīs šādi pagasti, iespējams, taisīs novadu…»
Jānis Gailītis visu mūžu nostrādājis ātrajā medicīniskajā palīdzībā par ārsta palīgu jeb feldšeri. Atgriezies dzimtajā pusē, ārstējis slimos un vecos, pārsvarā – nabadzīgos. Viņam ir piemājas zemīte, zirdziņš, bites. Studējis teoloģijas fakultātē, bet vēl nav ordinēts mācītājs. Patlaban jau astoto gadu ir pagasta sociālais darbinieks.
Klikšķis galvā jeb pansija, kas nav pansionāts
Kurā brīdī Jānim galvā «noklikšķēja», ka būtu jāsāk nodarboties ar sociālo aprūpi kā ar biznesu?
«Mūsu pašvaldība lielas summas parādā Laucienas pansionātam, arī daudzas citas pašvaldības nespēj nodrošināt maksu, ko prasa lielie pansionāti (Ls 100 – 120 mēnesī). To nevar izdarīt ar vecīšu pensiju. Starpība būtu jāsedz pašvaldībām, bet tik lielas naudas nav. Taču katra pašvaldība spēj piemaksāt ap 15 latu par veco ļaužu mājas aprūpi. Izdomāju, ka par šo naudiņu vairāki vecīši varētu dzīvot vienuviet, viņiem būtu jumts virs galvas, siltums, ik dienas aprūpe, kas kopumā izmaksātu lētāk. Lasīju likumus. Sāku veidot savu modeli, un radās mūsu Ārlavas privātā pansija.
Godīgi sakot, tas nav nekāds bizness. Saistība ar biznesu ir tikai tā, ka pamatā ir privāta iniciatīva: trīs cilvēki – sociālā aprūpētāja Vija Valdmane, Talsu slimnīcas Terapijas nodaļas vadītāja daktere Valda Stalte un es – nopirkām kopīpašumu – šo muižu, ko pašvaldība atļāva privatizēt. Izīrējam telpas veciem cilvēkiem. Pašvaldība maksā par viņu mājas aprūpi. Nodarbinu divus cilvēkus, kuriem gan pagaidām vēl nespēju maksāt pilnu minimālo algu, ienākumi jāiegulda nolaistajā mājā, jādzēš neliels kredīts.»
Sitoties ar daudzajām vajadzībām, Jānis Gailītis un viņa partneres strādā arī pie projektiem. Bija, piemēram, atbraukuši zviedri, norvēģi. Izteikuši vēlēšanos palīdzēt ar drēbēm, kādu veļas mašīnu, aizkariem…
«Atrodas jau arī cilvēki, kas mūs uzlūko par apzadzējiem un laupītājiem… Sak, atņemot vecīšiem pensiju. Pie mums darbojas tāds pats noteikums kā valsts sociālās aprūpes centros: 15 procentu no pensijas paliek pašu iemītnieku rīcībā. Pašvaldību norēķinos ar mūsu pansiju valda stingra kārtība, uzskaitām katru santīmu un strādājam VID stingrā uzraudzībā. Un summas patiešām ir nelielas, katrā ziņā par peļņu nevar būt runas. Savā darbā rodu kristīgu piepildījumu, nevis materiālu labumu: kur citādi lai liktu vecos ļaudis? Gandarī tas, ka es kaut dažiem varu palīdzēt.»
Staigājot pa pansijas istabiņām, virtuvi un palīgtelpām, nevienā vietā nemanīju ne eiroremonta, ne citu pārspīlējumu pazīmes. Kārtība visur uz mata tāda kā daždien lauku mājās: tīrība un vienkāršība, pie logiem – aizkari, uz galdiem un plauktiem – mežģīņu sedziņas.
Kā jārīkojas, lai Ārlavās nokļūtu?
«Ir svarīgi noskaidrot, kas piemaksās par aprūpi. Tie var būt veco ļaužu bērni vai citi piederīgie, kā arī pašvaldība. Jāpiemaksā ir neliela summa, no 15 līdz 20 latiem. Mūsu iemītnieki pārsvarā pārtiek tikai no savas pensijas, turklāt 15 procentu no tās paturēdami savām vajadzībām – kādam našķim, cigaretēm, īpašām zālēm.»
Kā ar tādu mazumiņu iespējams pietikt?
Viena no pansijas līdzīpašniecēm Vija Valdmane pēc izglītības ir daiļdārzniece un bijusi bez darba. Jānis Gailītis, ārsta gaitās apmeklēdams Vijas slimo māti, pamanījis, ar kādu mīlestību viņa par to rūpējās, un mudinājis iesaistīties savos plānos. Nekādus miljonus nesolīja, ja nu tikai minimālo mēnešalgu. Taču nu Vija ir ļoti apmierināta, jo viņai ir gan pastāvīgs darbs, gan noiets pašas saimniecībā izaudzētajai produkcijai. Pansijai ir izdevīgāk pirkt kvalitatīvus dārzeņus bez dažādiem uzcenojumiem, iemītniekiem tie garšo un izmaksā tikai nieku.
Arī otra kopēja, kas strādā pansijā, nopelna tikai minimālo algu, taču viņai, audzinot divus bērnus, arī tā ir liela nauda.
Virtuvītē, kur sarunājamies, ienāk sirmgalve Elzas kundze. Viņa ir no Bauskas rajona, no Misas. Tur strādājusi kūdras fabrikā, taču vairs nav spējusi samaksāt par dzīvokli. Abi ar vīru, jelgavnieku Aleksandru, pārcēlušies uz Ģipku. Vīrs kalpojis par diakonu, kundze uzkopusi lūgšanu namu. Klusībā bēdājusies par to, kas būs tālāk, jo bērnu Tarvidu ģimenē nav. Tad nācis Jāņa Gailīša piedāvājums apmesties Ārlavās. Nu abi ir ļoti apmierināti:
«Te gan daudz vajadzētu jaunu gāzes plīti, veļas mašīna derētu. Kamēr spēju, ēdienu sev un Sašam gatavoju pati, taču esmu droša, ka tad, kad vairs nevarēšu, nepalikšu neaprūpēta. Pat nezinu, kā lai Jāni godā – par direktoru vai ārstu… Šoziem izgulēju smagu plaušu karsoni, viņš potēja un visu ko darīja… Un vēl vienu mammīti viņš izcēla no slimības gultas… Es zinu, ka arī mani pabaros, apkops, te apkārt ir mīļi cilvēki. Viņi ir Dieva bērni, kam ļoti uzticos.»
Pulkstenis rāda, kamēr tas iet
Jā, pat paši savās mājās vecie ļaudis pārsvarā ir vientuļi. Bet Ārlavās Gunita ierodas no rītiem, Vija nāk pusdienlaikā. Kopj, mazgā tīra, vakaros atkal nāk Gunita, katru vakaru pansijā vairākas stundas pavada pats Jānis, pārrunā ar vecīšiem viņu problēmas un visādas «medicīnas lietas». Jānis uzskata: jo vairāk vecs cilvēks apgrozās ļaudīs, jo labāk viņš jūtas.
«Nevienam nedrīkst atņemt rīcības spējas. Tādēļ nebūs tā, ka nu tik pie mums ieradīsies vecītis, neko nedarīs, bet gaidīs, kā visi viņa priekšā taisa pigorus, lai viņam būtu jautri. Mūsu uzskats ir tāds: kamēr vien tu pats vari noturēt karoti un no šķīvja paēst, tikmēr jākustas. Pretēji ir valsts pansionātos – tur cilvēki pataisīti stīvi un slimi ne jau aiz uzmanības trūkuma, bet aiz pārprastām rūpēm. Jo mazāk cilvēks kustas, jo mazāk viņš ir pierunājams kustēties, līdz beidzot arī patiešām vairs nevar to darīt. Valstiska mēroga nelaime ir tā, ka tiek spriests, kā uzlabot cilvēku aprūpi, nemaz neiesaistot šajā procesā pašus aprūpējamos.»
Visticamāk, ka Jānim Gailītim radīsies sekotāji. Vai viņa pansija būtu optimāls modelis, kā kaut nedaudz radīt jaunas darbavietas laukos, vienlaikus atrisinot veco ļaužu problēmu?
Jānis Gailītis:
«Agri vai vēlu uz to pusi ies. Sākums vienmēr ir lēns un grūts, atbalsts nenāk pats no sevis. Taču Ārlavas attīstīsim: nedomāju, ka te varētu uzturēties vairāk par 14 cilvēkiem, tad būs «kolhozs». Pārāk lielā barā zūd ģimeniskums. Taču mēs vēl te domājam izīrēt arī viesnīcas istabiņas. Mums ir zāle, kuru gribu piemērot rehabilitācijai: ar laiku varbūt izdosies iegādāties kustību aparātus, trenažierus. Tad šurp varētu atbraukt invalīdi, varbūt par viņu rehabilitāciju apņemtos maksāt pašvaldības.»
Ko loģiski vajadzētu sagaidīt no valdības, lai šāda privāto pansiju sistēma attīstītos? «Valdībai pamatīgi izdodas likt dažādus šķēršļus, kaut ko aizliegt… Bet vajadzētu – ļaut! Un vēl būtu godīgi, ja Rīgu beidzot «ieliktu iekšā» pārējā valstī. Citādi tā joprojām ir valsts valstī. Sociālie dienesti ir nelaimīgi, jo līdz šim radījuši tikai ņēmējus, aizmirsuši, ka katrs, arī ļoti vecs cilvēks, spēj mobilizēties, lai vismaz mēģinātu par sevi parūpēties pats. Nezin kādēļ pārsvarā pansionātos uzskata, ka vecs cilvēks katrā ziņā ir slims cilvēks. Uzskatu, ka nav arī vajadzīgs iecelt viņu no ierastās vides kaut kādā sterilā labklājībā. Mūsu pansijā lielākoties dzīvo cilvēki no tuvākās apkārtnes. Un jau ar mūsu ierobežotajām iespējām daudziem dzīve šeit ir vienu pakāpi augstāka nekā iepriekšējās mājās. Un pāri visam – cilvēkam jāļauj darboties, lai viņš nedegradētos. Tāpēc pie mums valda princips: kurš ko un cik spēj, to dara. Visiem, kas vēl tikai gatavojas pārcelties uz dzīvi Ārlavās, paskaidrojam: nevienam nekādu atlaižu nebūs, ir jākustas, jāgādā malka, jāgatavo ēdiens, jāpalīdz tiem, kuri paši to vairs nevar. Jo nevienam nedrīkst atņemt tiesības kustēties. Pie mums nav kā lielajos pansionātos, kur tevi apsēdina kā kūku un nu tik aptekās.»
«Jā, jā, tā te ir gan, un pareizi vien ir,» iestarpina Aleksandra kungs, kurš, uz nūjas atspiedies, bija klausījies mūsu sarunā. « Arī es pa ziemu parkā palīdzēju gādāt malku, kamēr Elza gatavoja pusdienas… Un tagad man jau sagādāta makšķere, gaidu, kad varēs iet uz copi…»
