Rīgas Porcelāna muzejā līdz 17. augustam apskatāma jelgavnieces Elitas Šmēdiņas un Natālijas Laminskas porcelāna leļļu izstāde «Paspēlēsimies».
Rīgas Porcelāna muzejā līdz 17. augustam apskatāma jelgavnieces Elitas Šmēdiņas un Natālijas Laminskas porcelāna leļļu izstāde «Paspēlēsimies».
Ciemos muzejā viesus gaida Elitas lelles Svētā Līze, Lepnā Grieta, Trīne, Virves dejotāja Anna, Rūķu princese Marianna un citas. Kā māksliniece sākusi veidot porcelāna lelles un cik mīļas viņai tās ir, stāsta pati Elita Šmēdiņa.
Kā radās doma kļūt par mākslinieci?
Bērnībā daudz slimoju, bija jāsēž gultā caurām dienām, tāpēc knibinājos un visu ko taisīju no papīra, zīmēju un apģērbu lellītes, arī līmēju, tad visu ko šuvu, strādāju dažādus rokdarbus. Varbūt vecvecāki vainīgi: vecvectēvs bijis drēbnieks – apģērbis virsniekus un virsnieku madāmas cara armijā, tāpat viņa meita, mana vecmamma, visu mūžu ir šuvusi un adījusi. Es arī savu pirmo kleitu māsai uzšuvu 2. klasē, bet 4. klasē jau sevi apģērbu ne pa jokam. Pēc 4.vidusskolas beigšanas iestājos Liepājas lietišķās mākslas vidusskolas rokdarbu un aušanas nodaļā. Tur mācījos aust un krāsot dziju. Nostrādāju gadu Jelgavas Linu kombinātā, tad iestājos Tallinas Mākslas institūtā. Tur jau profesionālāk mācīja skatīties uz modi un to, ko sauc par dizainu, vārdu sakot, virzīja domāšanu formas, arhitektonikas virzienā, kopsakara redzēšanā. Studentiem bija pieejami materiāli par modes dizainu pasaulē – gaiss Tallinā bija tāds drusku pasaulīgāks, varbūt tuvās Somijas dēļ. Padomju laikā tas bija ļoti no svara, jo mūs taču nekur ārpus Latvijas nelaida. Vēlāk sekoja atmodas laika lielais sajukums un neskaidrība. Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem kaut ko uzsākt modes jomā sāku mācīties strādāt ar datoru. (1996. gadā gan vienu tērpu personālizstādi uztaisīju, un biju tērpu māksliniece divām izrādēm Nacionālajā teātrī. Žēl, bet darbs tai virzienā neturpinājās, pietrūka veiksmes.) Apgūt darbu ar datoru nebūt nebija viegli, jo kā nekā man sveša tehnika. Pašlaik šajā jomā jūtos droši, it kā būtu vēl vienu mācību iestādi beigusi. Ar datorgrafiķes profesiju sevi nodrošinu.
Vai tu esi darbojusies arī ar keramiku, kas patīk labāk?
Mani vecāki ir keramiķi, tāpēc arī darbošanās ar mālu ir pašsaprotama. Mamma vienmēr pārmeta – tu jau strādā kā ar porcelānu, tik smalki, ar mālu tā nevar. Arī tāpēc man vienmēr ir gribējies to porcelānu pamēģināt. Ierobežoja augstā temperatūra, kādā porcelāns jādedzina, māla ceplī tā ir zemāka.
Tallinā man ir draudzene, kas strādā ar porcelānu, viņa man deva porcelāna masas pikucīšus, un es taisīju krelles. Kad iepazinos ar Porcelāna muzeja direktoru Jāni Roni, man pavērās arī tehniskās iespējas strādāt ar porcelānu. Otra izstādes dalībniece Natālija Laminska, ar kuru iepazinos muzejā, ir profesionāla porcelāna meistare, ilgus gadus strādājusi porcelāna fabrikā. Viņa man mācīja vispirms apgleznošanas paņēmienus, tad apdedzināšanu.
Cik ilgi top lelles?
Leļļu tapšanas process ir garš, jo vienu lelles galviņu jau nededzināsi. Vispirms izveido plastilīnā, tad atlej ģipša formu, izlej galviņas. Rociņas, kājiņas gan es lipinu katru pirkstiņu atsevišķi. Tad reizes trīs dedzina, trešo reizi – ar glazūru. Ar krāsām un zeltu izkrāso un atkal apdedzina (zemākā temperatūrā). Meistarot ķermeņa karkasu palīdzēja dēls. Vēl «jāapaudzē ar miesu» un jāapģērbj – lelli var apģērbt vienas dienas laikā, ja bruncīši jau apgleznoti (izmantoju arī batiku un nedaudz rokdarbus).
Vai ar kaut ko personificē savas lelles?
Lelles mēdzu personificēt. Reizēm seja un izteiksme veido tēlu, reizēm – apģērbs. Te izpaužas izstādes nosaukumā pieminētā spēlēšanās. Lelles pašas izvēlas savu apģērbu un izskatu, arī vārdu. Domās radi kādu tēlu, lelle nekā – nav ar mieru, un iznāk kaut kas cits. Tā man turējās pretī Rūķu princese, no kuras es biju iedomājusies iztaisīt raganu – neļāvās. Šis process ir pats radošākais un interesantākais. Man nedaudz dominē multfilmu piegājiens, varbūt teātris vainīgs, varbūt multiplikācijas kursi. Arī savu vārdu lelle pati pasaka priekšā. Nu paprasiet bērnam, kāpēc viņš ielicis lellei tādu vai citu vārdu!
Vai bērnībā spēlējies ar lellēm?
Spēlējos, tikai tā spēlēšanās bija saistīta ar leļļu apģērbu šūšanu. Mamma teica: «Šuj tik un šuj, bet tās lelles kā plikas, tā plikas!» Kas par vakarkleitām iznāca no vecajiem kombinē! Man viena lelle bija saglabājusies no tēva mammiņas, ko atceros kā pa miglu, jo biju maziņa. Viņa man atstāja tādu lelli, kurai no plastmasas veidotā galva bija piešūta pie zāģu skaidām pildīta ķermeņa. Tas pats princips ir porcelāna lellēm.
***
Vizītkarte
Elita Šmēdiņa
Dzimusi 1963. gada 18. martā Jelgavā.
Izglītība: 1985. – 1991. Tallinas Mākslas universitāte, Modes dizaina specialitāte.
1980. – 1984. Liepājas Lietišķās mākslas vidusskola, tekstilmākslas nodaļa.
Personālizstādes: 1991.gadā salonā «Paija» , 1996. gadā salonā «Kolonna» .
Grupu izstādes: 1986. gadā gadskārtējā Rudens izstāde Jelgavā (keramika), izstāde «Tērps» Ķīpsalas izstāžu zālē.
1993. gadā Dziesmu svētkiem veltīta izstāde DLMM.
1994. gadā Tallinas Mākslas universitātes absolventu jubilejas izstāde, kostīmi Nacionālā teātra izrādei «Amadejs».
1996. gadā kostīmi Nacionālā teātra izrādei «Trešais vārds» .
Latvijas Dizaineru savienības biedre no 1996. gada.
