Pēdējā laikā aktuāls kļuvis jautājums, vai Latvijā ir jāaudzē savas cukurbietes un jāražo cukurs, vai arī jāieved lētais, subsidētais cukurs.
Pēdējā laikā aktuāls kļuvis jautājums, vai Latvijā ir jāaudzē savas cukurbietes un jāražo cukurs, vai arī jāieved lētais, subsidētais cukurs. Svarīgi apzināties, kāpēc cukurrūpniecības nozare būtu saglabājama un attīstāma. Atskatīsimies, kādos apstākļos un ar kādām idejām radās Latvijas cukurrūpniecība 20. gadsimta 20.,30. gados.
Latvijas cukurrūpniecības attīstības līkloči
Pirms 80 gadiem Latvijā nebija savas cukurrūpniecības un cukurs tika ievests. 1920. gadā no Krievijas atgriezās latviešu inženieris, ķīmiķis un agronoms J.Laže. Pēc Gorku Lauksaimniecības skolas un prestižās Maskavas imperatora Tehniskās augstskolas Ķīmijas fakultātes absolvēšanas viņš bija iepazinies ar cukurbiešu audzēšanu un strādājis Krievijas cukurfabrikās. Uzņēmīgajam inženierim bija grandiozs mērķis – dibināt nacionālo cukurrūpniecību. Tam bija pamats – iepriekšējo paaudžu pētījumi un atziņas.
Cukuru var ražot labāk nekā Krievijā
Zināms, ka cukurbietes Latvijā audzētas jau 19. gadsimta 40. gados. Pirms Pirmā pasaules kara bija izplatīts uzskats, ka audzēt šīs saknes šeit ir neizdevīgi. Šādu viedokli pauda arī pazīstamais agronoms un lauksaimniecības pedagogs J.Mazvērsītis, lai gan vēlāk, būdams Saeimas deputāts, cukurrūpniecības dibināšanu un cukurbiešu audzēšanu viņš atbalstīja. Rīgas Politehniskā institūta profesors M.Glāzenaps, no 1884. līdz 1886. gadam veicot Kurzemes un Vidzemes muižās audzētu cukurbiešu pētījumus, noskaidroja, ka, salīdzinot ar Krievijas impērijas rādītājiem, Latvijā iespējams iegūt pārsteidzoši augstas ražas ar lielāku cukura daudzumu bietēs. Ar šiem pētījumiem cukurrūpniecības klasiķis O.Klāsēns 20. gadsimta sākumā pamatoja cukurfabriku celtniecību Baltijā, atspēkojot viedokli par cukurbiešu audzēšanai nepiemēroto klimatu.
J.Laže, protams, pārzināja šos pretrunīgos viedokļus un kā Zemkopības ministrijas darbinieks organizēja cukurbiešu izmēģinājumus, aicinot uz Latviju pasaulē izkaisītos latviešu cukurbiešu kultūras speciālistus agronomus. Iepazīstoties ar lielvalstu pieredzi un jaunākajiem sasniegumiem cukura ražošanā, viņš apliecināja, ka cukurbiešu audzēšana un cukurrūpniecība Latvijā ir iespējama.
Pirmkārt, viņš atzina, ka Latvijas klimats šai kultūrai ir piemērots, jo cukurbietes ar labiem panākumiem tika audzētas vēl tālāk ziemeļos. Temperatūra Jelgavas apkārtnē pārsniedz vidējos klimatiskos rādītājus Zviedrijas galvenajos cukurbiešu audzēšanas rajonos. Arī eksperimenti saldo biešu audzēšanā uzrādīja lielu ražību (vairāk nekā 20 tonnu uz hektāru) un augstu cukura procentu bietēs (vairāk nekā 17 procentu).
Otrs svarīgs arguments bija cukurbiešu audzēšanas pozitīvā ietekme uz zemnieku saimniecību ekonomisko attīstību. Pēc agronoma J.Andreiko 1925. gadā veiktajiem aprēķiniem, peļņa no vienas pūrvietas (ap 1/3 ha) sasniedza 171,50 latu un labvēlīgos laika apstākļos pat varēja būt lielāka. Turklāt cukurrūpniecības blakusprodukti sekmēja lauksaimniecības (filtrpresu kaļķis kā mēslojums) un lopkopības (cukurbiešu graizījumi un melase kā lopbarība) attīstību zemnieku saimniecībās. Cukurbiešu audzēšana būtu nozīmīga arī agrārās reformas rezultātā izveidoto jaunsaimniecību attīstībai.
Treškārt, nacionālās cukurrūpniecības iniciatori norādīja uz negatīvo tirdzniecības bilanci, ko veicināja arī importētais cukurs. Statistikas dati liecināja, ka 1923. gadā Latvijā cukuru ieveda 13 303 000 latu vērtībā, bet ienākumi no eksportētajām lauksaimniecības precēm bija tikai 11 472 000 latu.
Galvenais traucēklis – likumdošana
Šajā laikā Eiropas valstis centās pēc iespējas vairāk ražot pašas un mazāk importēt. Cukurrūpniecības nozare izveidojās Lielbritānijā, Īrijā, Lietuvā, Turcijā un citur. Arī Latvijas valdība izvirzīja prasību par nacionālās cukurrūpniecības atbalstu, veicinot zinātniskos pētījumus cukurbiešu audzēšanā. 1925. gada martā Saeima pieņēma likumu par izvedprēmiju cukurbietēm. Tomēr pirmās cukurfabrikas celtniecība bija privāta iniciatīva.
1923. gada 2. decembrī sapulcējās iniciatoru grupa ar domu dibināt akciju sabiedrību, kuras mērķis būtu sākt ražot cukuru. Jau pēc mēneša tika apstiprināti pirmās Latvijas cukurfabrikas akciju sabiedrības statūti. Sabiedrības pamatkapitāls tika sadalīts 20 000 akcijās ar 50 latu nominālvērtību. Lai sekmētu akciju pārdošanu, sabiedrības dibinātāji reklamēja jaundibināmo nozari, piedaloties dažādās rūpniecības un tirdzniecības izstādēs, regulāri publicējoties presē, uzstājoties ar priekšlasījumiem par jaunās kultūras un rūpniecības nozares nozīmi. Lai praktiski pierādītu iespējamību ražot cukuru no Latvijas cukurbietēm, 1924. gadā pārstrādei uz Rastenburgas Cukurfabriku Austrumprūsijā tika nosūtītas 64 tonnas vietējo cukurbiešu, iegūstot vairāk nekā septiņas tonnas cukura. Pēc veiktajām analīzēm Rastenburgas Cukurfabrika atzina, ka Latvijas cukurbiešu kvalitatīvie rādītāji neatpaliek no Prūsijas analogiem. Tas bija vēl viens spēcīgs arguments cukurrūpniecības iespējamībai Latvijā.
Cukurrūpniecības iniciatori lūdza valdības palīdzību jēlcukura ievedmuitas sakārtošanā. Ņemot vērā, ka konservatīvie lauksaimnieki iesākumā neaudzēs pietiekami daudz cukurbiešu, lai apgādātu cukurfabriku ar rentablai ražotnei nepieciešamo izejvielu apjomu, tika plānots papildus pārstādāt ievesto jēlcukuru. Taču ievedmuitas tarifi jēlcukuram bija tādi paši kā baltajam kristāliskajam cukuram.
Saeima vilcinājās lemt par šo svarīgo, taču viegli risināmo jautājumu, ko varētu izskaidrot ar atsevišķu deputātu ieinteresētību cukura importā un nevēlēšanos veicināt konkurenci. Kreisi orientētajā presē parādījās ziņas, ka ar cukura importu no Krievijas saistīts pat pirmās Latvijas cukurfabrikas akciju sabiedrības valdes loceklis Saeimas deputāts un ministrs vairākās valdībās R.Kalnings. Tomēr šāda informācija vēl būtu precizējama.
Pirmie kucēni jāslīcina
Pirmā Latvijas cukurfabrikas akciju sabiedrība tika reģistrēta 1925. gada 8. janvārī, kad notika pirmā akcionāru pilnsapulce. Akciju kapitāls bija ap 500 000 latu, bet akcionāru skaits – ap 900. Tika nolemts fabriku celt Jelgavā, bijušās Straumes muižas teritorijā Lielupes krastā. Galvenie argumenti – Jelgavā saplūda piecas dzelzceļu līnijas, Lielupes tuvums varēja nodrošināt cukurbiešu piegādi pa ūdensceļu un cukura ražošanai nepieciešamo ūdens patēriņu. Jelgavas apkārtnē bija cukurbiešu audzēšanai piemērotas auglīgas augsnes. Fabriku paredzēja iekārtot atbilstoši modernāko tehnoloģiju prasībām. Iekārtu iegādes konkursā pieteicās 13 firmu. Par izdevīgāko atzina čehu «Breitfield, Danek
