Veca paruna vēsta: «Kas vēlas darboties, meklēs līdzekļus; kas vēlas izvairīties no darbības, meklēs ieganstus».
Veca paruna vēsta: “Kas vēlas darboties, meklēs līdzekļus; kas vēlas izvairīties no darbības, meklēs ieganstus.” Šāds secinājums nāk atmiņā, klausoties diskusijās, kas atkal virmo ap Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību ratifikācijas problēmu. Liekas, ka Eiropas mēroga minoritātes definīcijas trūkums un Latvijas nespēja to aizvietot ar savu variantu kļuvis par ieganstu ratifikācijas atbīdīšanai. Piemēram, Saeimas deputāts no “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” Juris Dobelis šajā jautājumā paudis labējo nacionālistu uzskatu – konvencija mums esot nepiemērota, jo par nacionālo minoritāti varot atzīt tikai tos cittautiešu etniskos kopumus, kas izsenis veidojušies mītnes valsts teritorijā. Latvijā tādi esot tikai lībieši, bet pārējie cittautiešu kopumi ir ienākuši no citām zemēm, tādēļ neesot nacionālās minoritātes. Viņam oponē deputāte no “Jaunā laika” Ina Druviete. Viņa atzīst krievu, poļu un citu vēsturisko minoritāšu esamību un uzskata, ka tām piederīgi tie cittautieši, kas bijuši Latvijas pirmās republikas pilsoņi, kā arī viņu pēcnācēji.
Kā tad atdalīt piederību tai vai citai minoritātei? Kas ir svarīgākais kritērijs – personas ierašanās laiks vai piederība Latvijas nacionālajai sabiedrībai, valsts tautai? Uz šo jautājumu Latvijas politiķi nav meklējuši atbildi. Te palīgā jāņem pasaules tiesību zinātnes secinājumi, kas vairākkārt izteikti arī starptautiskos dokumentos.
Etniskās minoritātes vispārīgo definīciju pirmoreiz deva Tautu Savienības (TS) sekretariāts 1923. gadā, norādot, ka tā ir cilvēku kopa, kuras etniskā izcelsme, valoda vai arī reliģija būtiski atšķiras no valsts iedzīvotāju vairākuma iezīmēm. Turklāt TS sekretariāts nodalīja divu veidu minoritātes: kādas citas valsts pilsoņu ieceļotāju kopumi; mītnes valsts pilsoņu cittautiešu kopumi. Starp abu tipu minoritātēm pastāvēja liela politisko tiesību atšķirība, bet tika atzītas viņu kopējās tiesības – iegūt savas tautības identitātes paturēšanai nepieciešamo kultūras autonomiju, tiesības kopīgi īstenot savu etnokulturālo pašnoteikšanos. Uz šāda tiesiska pamata radās toreizējā minoritāšu tiesību sistēma, ko sagrāva totalitārisms. Pēc Otrā pasaules kara Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komisija izstrādāja jaunu minoritāšu definīciju, kuras autors bija pilnvarotais referents Itālijas pārstāvis Frančesko Kapotorti. 1972. gadā tapa šāda viņa formula: etniskās nacionālās minoritātes jēdzienam atbilst tikai tāda iedzīvotāju grupa, kurai piemīt stabilas etniskās, reliģiskās vai valodas tradīcijas un iezīmes, kuras tā vēlas aizsargāt, lai saglabātu savu atšķirību no pārējiem iedzīvotājiem. Minoritātēm jābūt pietiekami daudzskaitlīgām, lai spētu patstāvīgi aizsargāt tradīcijas un raksturīgās iezīmes. Tām jābūt lojālām pret valsti, kuras pilsoņi ir tai piederīgās personas.
F.Kapotorti ziņojumu 1977. gadā akceptēja ANO Cilvēktiesību komisijas diskriminācijas novēršanas un minoritāšu aizsardzības apakškomisija, tas tika publicēts kā ANO dokuments 1979. gadā. Taču to neapsprieda ANO Ģenerālā asambleja. Definīciju neatbalstīja komunistu vadīto valstu delegācijas (izņemot Dienvidslāviju), kas nevēlējās atzīt minoritāšu tiesības. 1993. gada 1. februārī jaunizstrādātu nacionālās minoritātes definīciju akceptēja Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja, atzīstot, ka nacionālā minoritāte ir mītnes valsts teritorijā esoša šīs valsts pilsoņu grupa, kura daudzus gadus stabili uztur sakarus ar šo valsti, kurai ir īpašas etniskas, kultūras, reliģiskas vai lingvistiskas iezīmes un kura ir pietiekami reprezentatīva, kaut arī mazāka nekā pārējie valsts iedzīvotāji, un kuru iedvesmo vēlme kopīgi saglabāt savas identitātes raksturīgās iezīmes, īpaši savu kultūru, tradīcijas, reliģiju vai valodu.
Parlamentārās asamblejas rekomendējošā definīcija nav zaudējusi savu nozīmi arī mūsdienās. EP Vispārējā konvencijā par nacionālo minoritāšu aizsardzību nav minoritātes definīcija, jo EP valstu vadītāji nespēja vienoties par tās iekļaušanu šajā dokumentā. Francija uzskatīja, ka visi pilsoņi ir piederīgi valsts nācijai, un, tā kā minoritāte varot apvienot tikai citu valstu pilsoņus, tā nekad nebūs nacionāla. Savukārt Vācija stingri turas pie uzskata, ka nacionālā minoritāte ir Vācijas pilsoņu etniski atšķirīga grupa, kas tradicionāli dzīvo kādā valsts novadā. Imigrantu grupas netiek atzītas par nacionālām minoritātēm, bet tām ir tiesības veidot reliģiskas kopienas. Zviedrija par savām minoritātēm atzīst sāmus, ziemeļpierobežas reģiona vēsturiskos pamatiedzīvotājus somus tornedāliešus, somus ieceļotājus, kas ir Zviedrijas pilsoņi, un arī ebrejus un čigānus – tā atzīmēts EP Vispārējās konvencijas ratifikācijas aktā 2000. gada 9. februārī. Igaunija, ratificējot konvenciju, vadījusies no EP Parlamentārās asamblejas ieteikuma.
Katra Eiropas valsts formulē savu viedokli. Latvija to vēl nav mēģinājusi darīt. Padomju okupācijas 50 gadu tā sarežģījuši mūsu etniskās attiecības, ka ir ļoti grūti, varbūt pat nepiespējami, atdalīt nacionālās minoritātes no pēckara laika PSRS imigrantiem. Bet vai tādēļ jāatsakās no Konvencijas ratifikācijas? Manuprāt, izeju var rast divējādi. Pirmkārt, jāpaskaidro, ko mēs atzīstam par Latvijas nacionālo minoritāti, kādas personas tām piederīgas. Domāju, ka nosacīti varam izmantot mūsu kaimiņvalsts Lietuvas 1994. gadā noslēgtajos starptautiskajos līgumos ar Poliju un Ukrainu sniegtos definējumus. Par poļu un ukraiņu minoritātēm piederīgām personām atzīti Lietuvas pilsoņi, kuriem ir attiecīga etniska izcelsme vai kuri nosauc poļu jeb ukraiņu valodu par savu dzimto valodu un iekļāvušies šo tautu kultūrā un tradīcijās. Otrkārt, ņemot vērā realitāti, ratifikācijas aktā varētu iekļaut piezīmi, ka konvencijā norādītās kultūras, izglītības un savas nacionālās pašapziņas izpausmes tiesības mēs attiecinām arī uz Latvijā dzimušajiem un izaugušajiem nepilsoņiem, kurus uzskatām par republikas pilsonības kandidātiem. Uzskatu, ka Latvija var rast risinājumu. Nepadarīsim minoritātes definīcijas trūkumu par paliekošu šķērsli ceļā uz Konvencijas ratifikāciju.
Saīsināti no www.politika.lv
