Vecie jelgavnieki atceras, kā 18. novembri svinēja ulmaņlaikos.
Tūkstošiem cilvēku karavīru, aizsargu, skolēnu un iestāžu darbinieku parādē Hercoga Jēkaba laukumā, degošas «ploškas» gar trotuāra malu, svecītes dzīvokļu logos, baznīcu zvani – tādi veco jelgavnieku bērnības atmiņās palikuši 18. novembra valsts neatkarības svētki. Vecās paaudzes vēsturiskajai atmiņai bijusi nozīmīga loma valsts atjaunošanā. Vācieši svētkos nav lekušiesNo 1933. līdz 1940. gada novembrim Jelgavā bērnību vadīja padomju laikos slavenā Saldus rajona kolhoza «Jaunais komunārs» priekšsēdētājs Jānis Blūms. Pirmajā padomju okupācijas gadā tieši 11. novembrī Jelgavā tika apcietināts un vēlāk Krievijā cietumā nošauts viņa tēvs brīvības cīnītājs «kalpakietis» Paulis Blūms. Trīsdesmito gadu beigās J.Blūms mācījās Jelgavas Valsts skolotāju institūta paraugpamatskolā, kur tagad atrodas Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultāte. Viņš atceras, ka 18. novembra rīti sākušies ar svētku dievkalpojumiem baznīcās, tās bijušas pilnas. Blūmu ģimene gājusi uz Sv.Trīsvienības baznīcu. Pēc tam skolas stājušās svētku gājienam, kurā piedalījās tūkstošiem jelgavnieku, kā arī Jelgavas 3. kājnieku un aizsargu pulki. Hercoga Jēkaba laukumā spēlējuši trīs pūtēju orķestri. «Pilsētā dzīvoja dažādu politisku uzskatu ļaudis, taču neatkarības dienā nekādus pretēju ideju izlēcienus nemanīja. Es gan neatceros, ka 18. novembra pasākumos būtu piedalījusies vācu ģimnāzija. Vāciešiem bija savs – nacionālsociālistu – svētku gājiens 1. maijā,» stāsta J.Blūms. Kaut arī sasniegts 84 gadu vecums, viņš vēl aizvien ir uzņēmējs, darbojas savā zemnieku saimniecībā un mazajā hidroelektrostacijā. Godināja ar lielgabalu zalvēm 1922. gadā dzimusī Irma Kosoviča, kura Jelgavā nodzīvojusi gandrīz visu mūžu, trīsdesmitajos gados mācījās Dārtas pamatskolā. Tēvs strādājis Ābermaņa ķieģeļu ceplī Vecsvirlaukas pagastā, tādēļ pavasaros un rudeņos meitene uz skolu no laukiem braukusi ar kuģīti. No bērnības Irma atceras, ka 18. novembrī ar lielgabalu zalvēm iezīmēts klusuma brīdis, kad apmēram uz desmit minūtēm apstājusies ielu satiksme un godināti Brīvības cīņās kritušie. Svētku vakarā kaimiņi un draugi gājuši staigāt pa Lielo ielu līdz pat dzelzceļa stacijai. Naktī uz ielām cilvēki jutušies droši, neesot bijis no kā baidīties. Šajos svētkos Irmas kundze gaida ciemos bērnus un bērnu bērnus. Gatavojoties valsts svētkiem, Dambja ielas iedzīvotāja Vizma Beitiņa (dzimusi 1929. gadā) nokāvusi divas muskuspīles. Jau no mazām dienām zināms, ka uz svētkiem vajag cept un šmorēt, ka atkal mājās būs viesi – bērni, mazbērni un arī mazmazbērni. Pīles piemājas dārzā viņa audzē pati. No bērnības Vizmai jaukā atmiņā ir baltie valsts svētki. Vienugad 18. novembrī Jelgava bijusi piesnigusi. Kamanās iejūgts Būcītis Bērītis, kā saukts vecāsmātes zirdziņš. Ar kamanām braukts pa Dambja un Lielo ielu ar pasakaini izgaismotajiem veikalu skatlogiem. Tajos bija nacionāli rotājumi, lampiņu virtenes, dažos arī valstsvīru – Kārļa Ulmaņa, Alberta Kvieša, Jāņa Baloža – portreti. Gar trotuāru malām sniegā degušas «ploškas» – nelieli trauki, kuros ieliets degšķidrums, ar dakti. «Tolaik ziemās sniegu ārā no pilsētas neveda un tā bija daudz,» piebilst Vizmas kundze. Vēlāk skolotāju institūta paraugpamatskolā 18. novembrī svinīgajā aktā skolas zālē stāvējušas divas goda sardzes. Pie valsts karoga – topošie skolotāji, bet otrā zāles pusē pie sava karoga – mazpulcēni zaļajās formās. Dziedātas audzināšanas stundās iemācītās patriotiskās dziesmas «Svēts mantojums», «Tev mūžam dzīvot, Latvija!», «Nevis slinkojot un pūstot». Valdījusi liela sirsnība. «Pēc gada skolā jau bija pionieri. Pavisam citas noskaņas, un tad bērni savā starpā dziedājuši pēc gruzīnu tautas dziesmas «Suļiko» melodijas tādu dziesmiņu: «Zupā gaļu meklēju es,/Nav nekā uz bufetes./Olas, šķiņķis, gaļa, ceptās kotletes/Viss priekš plašās dzimtenes,» skumji pasmaida V.Beitiņa.Par Baltijas valstu vienotībuVizmas skolasbiedrs vecais jelgavnieks Aldis Hartmanis teic, ka viņam 18. novembra parādē ļoti paticis jātnieku eskadrons, kurš tolaik izvietojies Svētē un kura staļļi redzami vēl šodien. Atmiņā palicis, ka trīsdesmito gadu beigās valsts svētkos trijžubura statīvos izlikti visu trīs Baltijas valstu karogi. Tas bijis atgādinājums, ka mūsu valstīm Otrā pasaules kara un okupācijas draudu priekšā vajadzēja būt vienotām. Tad būtu bijušas lielākas iespējas neatkarību saglabāt. «Zemgales Balss» rakstījaVeco jelgavnieku atmiņās paustās noskaņas šodien var izlasīt arī tā laika presē. «Kā pret tumšiem, pamalē aizgrimstošiem lietus mākoņiem saules spožumā atspīd varavīksna, tā pirms divdesmit gadiem spēcīgā un vienotā latviešu tauta smagās un varenās cīņās, ar zobenu nospraužot robežas savai patstāvīgai valstij, ierakstīja Latvijas vārdu lielajā mūžības vēstures grāmatā,» rakstīja avīze «Zemgales Balss» 1938. gada 17. novembra numurā. Ar šodienas acīm lasot tolaik drukātos tekstus, nevar nemanīt nacionāli romantisku patosu. Starp rindām «divdesmit brīvības gadi bijuši lieli un svētīti», «Kārļa Ulmaņa laiks pilda ikviena latvieša sirdi» grūti atrast rakstus, kas būtu raksturīgi mūsdienu brīvajai presei, atklātības garam, bez kura demokrātiska un ilgtspējīga attīstība grūti iedomājama. Ulmaņlaiku «Zemgales Balss» pie brīvvalsts panākumiem pieskaitīja iedzīvotāju pieaugumu Jelgavā. 1917. gadā pilsētā dzīvojuši tikai 11 tūkstoši iedzīvotāji, bet 1938. – jau 36 tūkstoši. Salīdzinājums gan nav visai korekts. Beidzās karš, pilsētā atgriezās bēgļi, ieplūda laucinieki. Iedzīvotāju dabiskais pieaugums bija visai niecīgs. Tas nesasniedza līmeni, kāds bija pirms Pirmā pasaules kara, kad latviešu bija visvairāk līdzšinējā vēsturē. Stāv pils un Valsts ģimnāzijaAr graudiem piekrautā tvaikoņa «Indra» mīklainā bojāeja ceļā no Jelgavas uz Helsinkiem 1936. gada novembrī apšaubāmo ideju par Jelgavu kā jūras ostu jūtami iedragājusi. Tomēr vēl 1938. gadā «Zemgales Balsī» tā slavināta kā vadoņa K.Ulmaņa lolojums. Tolaik atjaunotā Jelgavas pils, kas tika nodēvēta par Viestura piemiņas pili, un 15. maija pamatskola, kur ir Valsts ģimnāzijas mājvieta, gan cauri laikiem stāv kā stāvējušas. Pirms padomju okupācijas pēdējo, 1939. gada, valsts svētku laikraksta numurā jūt Otrā pasaules kara sākuma izraisīto saimniecisko un politisko krīzi. Tomēr vēl aizvien vijas cauri pārliecība, ka vadoņa K.Ulmaņa un ģenerāļa J.Baloža vadībā Latvija kā Somija vai Luksemburga saglabās savu patstāvību. Pateicība par konsultāciju Jelgavas muzeja speciālistam Aldim Barševskim
