Barikāžu atceres dienās man radās pārdomas par to, kas tas bija par tautas gara spēku un kādi vēsturiskie apstākļi nodrošināja Latvijas neatkarības atgūšanu, palīdzēja to nosargāt un attīstīt.
Pēc milzīgajiem zaudējumiem kara un pēckara staļinisma deportāciju gados jau bija nebrīves apstākļos izaudzis tautas materiālais un gara spēks, atjaunojusies latviešu tauta kā Latvijas nācija.
Nācijas lepnums bija mūsu izcilie dzejnieki Vācietis un Ziedonis, rakstnieki, aktieri, zinātnieki, ārsti, skolotāji un augstskolu profesori, pašaizliedzīgi saimnieciskie vadītāji. Izdevīgos vēsturiskos apstākļos lolotā ideja par Latvijas neatkarību materializējās visas tautas kustībā – Tautas frontē.
Tiesa, arī Latvijas kompartijā bija daudz nacionālu, domājošu, izglītotu cilvēku. Piecdesmito gadu beigās mums, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas studentiem, ministrs Aleksandrs Ņikonovs lekcijā sita ar dūri pa katedras pulti, teikdams: «Kolhozu priekšsēdētāju un sovhozu direktoru vidū ir tik daudz «duraku»!» Viņš aicināja studentus ātrāk ķerties pie stūres, uzņemties atbildību.
Man bija gods būt pazīstamam un iedvesmoties no izciliem saimnieciskiem vadītājiem – Galviņa Sesavā, Klidziņa Jaunsvirlaukā, kā arī Čikstes Jelgavā, Rubuļa un Blūma Saldus rajonā, Kauliņa Lielvārdē, Kaula Ādažos. Daudz talantīgu tautsaimnieku bija arī citās tautsaimniecības nozarēs – rūpniecībā, celtniecībā. Kultūrā šie nacionālie uzņēmumi un to vadītāji uzturēja korus, deju kolektīvus, tautas un estrādes mūzikas ansambļus. Profesionālie mākslinieki bieži šo uzņēmumu pasākumos piepelnījās pie savas nožēlojamās aldziņas. Lai atceramies kaut vai Edgara Liepiņa ar sajūsmu gaidītās turnejas lauku klubos. Viņa ieguldījums bija neizmērojams nacionālās pašapziņas celšanā.
Šajā laikā arī Krievijā bija izaugusi jauna paaudze, progresīva inteliģence. Demokrātiskās vēlēšanās ievēlēja jauno līderi Borisu Jeļcinu. Krievijas Federācija nekavējoties atzina Baltijas valstu neatkarību. Izgāza 1991. gada augusta puča mēģinājumu, nosargāja savas valsts demokrātiskos pārkārtojumus.
Pēc neatkarības atjaunošanas mums pavērās iespēju laiks. Daudzas sekmīgi izmantojām, bet ļoti daudzas ne un pieļāvām rupjas kļūdas, kas valsts nākotnei var radīt bīstamas sekas.
Smagākais, ka esam pazaudējuši ap 400 tūkstošu jaunu darbaspējīgu iedzīvotāju. Uz neatgriešanos aizbrauc mūsu radošās un tehniskās inteliģences talanti. Novājināta rūpniecība, imports pārsniedz eksportu. Nedeva gaidītos rezultātus ideja par Latviju kā tranzītvalsti, mazāk, nekā vajadzētu, mūsu ekonomikā ieguldījumu dod ostas.
Nesamērīgi augstie darbaspēka nodokļi neļauj maksāt pietiekamas algas. Darbojas uzņēmējus neatbalstošā nodokļu sistēma. Nodokļu sloga dēļ aug cenas pirmās nepieciešamības precēm un pakalpojumiem. Neveidojas turīgs tautas vidusslānis. Kaut arī aizbraucēju skaits ir liels, valstī tomēr saglabājas bezdarbs. Nedod Dievs, ja, attīstot rūpniecību, atkal kā padomju laikā būs jāieved darbaspēks.
Manuprāt, nelaimes sākās tad, kad pārsteidzīgi likvidējām mūs visus vienojošo Tautas fronti, aizēnojot atmodas ideālus par bagātu, nacionālu, neatkarīgu valsti. Neveicinājām pilsoņus reformēt Satversmi, lai tā atbilstu šā laika prasībām. Steigā, bez tautas akcepta izveidojām partiju tīklu, dažas ir sīkpartijas kabatas vajadzībām.
Valsts pieņemtā likumdošana neveicināja to, lai pilsoniskā, saimnieciskā inteliģence, kura strādāja uzņēmumu vadībā, reāli piedalītos to privatizācijā, kļūstot par uzņēmuma akciju kapitāla kontrolpaketes īpašniekiem. Trūka likumu, kas veicinātu, ka vismaz 40 procenti akciju nonāktu uzņēmumā strādājošo speciālistu un strādnieku rokās, kā tas bija Lietuvā un Igaunijā.
Esmu pārliecināts, ka privatizācija būtu veikusies labāk, ja pēc Tautas frontes uzvaras 1990. gadā Augstākās Padomes vēlēšanās premjera amatā būtu atstāts Vilnis Bresis, pieredzējis tautsaimnieks, kurš atmodas laikā sāka veikt drosmīgas, pārdomātas reformas. Daudzi tā sauktie «Breša zemnieki» sekmīgi strādā vēl tagad.
Tuvojas gan Saeimas, gan Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Domāju, ka cilvēki ir apziņā auguši un balsos gudrāk. Ja Latvijas uzņēmumi pēdējos gados panāca trīs četru procentu ekonomikas izaugsmi, tad tas ir šo uzņēmumu nopelns, bet ne valsts uzņēmējdarbības atbalstošas aktivitātes.
Vai tā ir iepriekšējo valdību neizdarība un mazspēja, ka tautas ietaupījumi, kuri akumulējās bankās kā depozītnoguldījumi, vai 3. un 4. līmeņa pensiju fondi vairāku miljardu latu apmērā tiek novirzīti ārvalstīm to ekonomikas attīstīšanai un darbavietu radīšanai?
Pagājušajā gadā Latvijas bankas, audzējot dārgos kredītprocentus un pakalpojumu cenas, 11 mēnešos nopelnīja 180 miljonu. Iedzīvotāju noguldījumu depozītprocenti saruka zem viena procenta. Tajā pašā laikā kredīti maksā nesamērīgi vairākkārt dārgāk. Kā tas iespējams, ka lielākā daļa banku peļņas aiziet ārzemju akcionāriem? Kā varēja gadīties, ka pārsvarā Zviedrijas pensiju fondi caur Latvijā dibinātiem meitas uzņēmumiem izpirkuši 300 tūkstošus hektāru Latvijas mežu? Īsti nezinu, cik hektāru tādā veidā pārdots mūsu zemes. Kāpēc šos pensiju fondu līdzekļus nevarēja investēt Latvijā un uzcelt labi pelnošus, vietējiem piederošus celulozes kombinātus, Jēkabpils HES uz Daugavas?
Atzinība Valda Dombrovska valdībai par valsts taupības režīma ieviešanu. Diemžēl šī taupība smagi skāra arī plašus iedzīvotāju slāņus, kas savukārt negatīvi ietekmēja iekšējo patēriņu un ekonomikas atveseļošanos. Gribas cerēt, ka mūsu krīzes celmlauži, kas tautā ieguvuši augstus reitingus, nekandidēs uz Eiropas Parlamentu, bet mājās turpinās lauzt vēl atlikušos daudzos celmus. ◆
