Kārtīgā lauku sētā nepietiek tikai ar modernu dzīvojamo ēku, kūti, šķūnīti vai pirtiņu, jādomā arī, kā tas viss iekļausies ainavā.
Kārtīgā lauku sētā nepietiek tikai ar modernu dzīvojamo ēku, kūti, šķūnīti vai pirtiņu, jādomā arī, kā tas viss iekļausies ainavā.
Nāk pavasaris, un tas ir laiks jaunu dekoratīvo augu iegādei. Varbūt kāds tieši šogad nolēmis aizaugušu zemes platību pārvērst par ziedošu puķu dārzu, tāpēc ikvienam noderēs LLU Arhitektūras un būvniecības katedras lektores Silvijas Rubenes ieteikumi.
Lielākoties zemnieku sētās vēl nav ne baseinu, ne golfa laukumu, bet saimnieki savu apkārtni cenšas sakopt tā, lai izskatītos skaisti. Viņi ierīko zālienu, apstādījumus un puķudobes. Šādā pagalmā bērni rotaļājas, reizēm notiek sporta aktivitātes un tiek uzņemti viesi, taču laucinieki, kas nolēmuši dzīvot ne tikai sev, bet nodarboties arī ar lauku tūrismu, domā par to, lai viņu viesiem būtu ko darīt, un tāpēc veido sporta un atrakciju laukumus, laivu piestātnes un citus objektus.
Apstādījumus ietekmē mode
Arvien vairāk cilvēku meklē ainavu arhitekta palīdzību. Tas liecina par viņu augošo vēlmi izdaiļot apkārtni un norāda arī uz attieksmes maiņu. Agrāk gandrīz katrs uzskatīja, ka iestādīt krūmu nav nekas liels, bet tagad saimnieki vispirms uzskata par vajadzīgu konsultēties ar speciālistu. Ir mainījušās arī lauku māju funkcijas: ģimenei pieder vairākas automašīnas, traktori un cita lauksaimniecības tehnika, kas rada vajadzību pēc jauniem ceļiem un apgriešanās laukumiem. Arī tiem ainavā jāatrod sava vieta, un tad cilvēks saprot, ka ar paša spēkiem vairs netiks galā. Tūrisma bizness prasa sevišķi sakārtotu vidi, un savu ieguldījumu sakoptības veicināšanā devuši arī masu informācijas līdzekļi, stāstot par skaistām sētām, rīkojot daiļdārzu konkursus un tā uzkurinot sacensības garu.
Konsultēties pie Silvijas Rubenes nāk divu tipu cilvēki. Vieni zina ko grib, bet nezina, kā to realizēt, otri atnāk un pasaka, ka grib visu, bet nezina neko. Ir vēl trešais cilvēku tips – tie, kas paši jau kaut ko ir izveidojuši, bet tagad grib pārtaisīt, un viņiem palīdzēt ir visgrūtāk. Pārveidojumi noteikti maksās dārgi un notiks pakāpeniski.
Arī apstādījumu ierīkošanā ir sava mode. Ir stilīgas lietas, kuras grib visi, bet ir arī pastāvīgas un klasiskas vērtības. Daudzi vēlas stādīt mūžzaļos krāšņumaugus, skuju koku zemās formas un rododendrus, viņus vilina košās dzeltenās un zilās šo augu krāsas. Tā, pašiem negribot, dārzu īpašnieki stādījumus pārlieku saraibina, bet, izvēlējušies klājeniskās formas, viņi atklāj, ka tām dārzā nav vietas un nav arī punkta, no kurienes uz zemajiem augiem paskatīties.
Par ļoti stilīgām pašlaik ir atzītas krāsainas ūdensrozes, ko labprāt izvēlas dīķu un citu ūdenskrātuvju īpašnieki. Bet dīķim lauku sētā nav tikai dekoratīva nozīme. Tam tur jābūt arī no ugunsdrošības viedokļa, jo ugunsdzēsējiem, atbraucot dzēst ugunsgrēku, nereti nav kur paņemt ūdeni.
Silvija Rubene uzskata, ka Latvijā stādāmā materiāla izvēle ir ļoti plaša, turklāt stādi nav pārāk dārgi. Tāpēc katrs lauku iedzīvotājs, ja vien ir vēlēšanās, savu sētu var apzaļumot ne sliktāk kā Rietumos. Ziedošs krūms maksā tikai vidēji no 60 līdz 80 santīmiem. Arī vīteņaugi nav dārgi, un ar tiem var apslēpt gan mazāk pievilcīgās vietas, gan izdaiļot atpūtas stūrīšus. Dārgāki ir vienīgi rododendri un skujukoki.
Augi, kurus noteikti vajadzētu plaši izmantot lauku sētās, ir ziemcietes. Tām ir liela lapu daudzveidība un tās zied no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Bet viršaugi (pavasarī ziedošās ērikas un rudenī ziedošie virši) apstādījumus padara sevišķi krāšņus.
No kļūdām jāmācās
Ainavu arhitekte uzskata, ka visgrūtāk palīdzēt sakārtot dārzu ir vietās, kur aug lieli koki. Tie traucē, bet žēl arī iznīcināt. Līdzīgi ir ar ogu krūmiem, kas jau veido džungļus, bet vēl labi ražo. Taču speciāliste uzskata, ka katrā sētā nav vajadzīgs milzīgs daudzums jāņogu, ērkšķogu vai upeņu krūmu, kurus nav laika apkopt, tiem nolasīt ogas un pārstrādāt.
Cilvēki, kas paši cenšas veidot savu māju apstādījumus, bieži grēko, pie ūdenskrātuvēm iestādot sausumu mīlošus augus. Tāpat daudzi aizmirst, ka mūžzaļajiem rododendriem noteikti vajadzīgs apēnojums un tos nedrīkst stādīt pārāk dziļi.
Novērojama arī negausība, kad cilvēki stādu audzētavā sapērk milzum daudz augu, bet dārzā nav vietas. Tad jārok jaunas dobes un jāapgūst papildu platības.
Silvija Rubene saviem klientiem parasti neiesaka veidot akmensdārzus, jo, lai izveidotu akmeņu krāvumu, kas patiešām skaisti izskatās, un iestādītu pareizos augus, kas nemitīgi nav jāravē, ir vajadzīga augsta profesionalitāte.
Liela uzmanība sētu apzaļumošanā jāpievērš arī augu saderībai (ēnu, sauli, sausumu vai mitras vietas mīlošie), krāsu saskaņai un ziedēšanas pakāpenībai. Pareizi veidotai dobei jāzied no agra pavasara līdz pirmajam sniegam.
Tomēr apstādījumu veidošanā ir viena priekšrocība salīdzinājumā ar mājas būvēšanu – ja kaut kas nav iznācis, var rakt ārā un stādīt no jauna. Ir ļaužu kategorija, kas ar pārstādīšanu nodarbojas visu mūžu. Arī daiļdārzu konkursu laureāti mēdz pārdot viņu dārzam par lielu izaugušus augus un stādīt vietā jaunus. Lai iegūtu tiešām skaistu dārzu, nepieciešams milzīgs darbs.
Modē nāk dārzi, kuru kopšanai nav vajadzīgs liels laika un darba patēriņš. Taču tā ierīkošana sākumā būs dārgāka un darbietilpīgāka nekā parasta dārza veidošana. Šādi dārzi sastāv no zāliena, kura malā izveidota sleja ar dažiem augiem, precīziem celiņiem ar speciāli apstrādātām malām, bet augsnes vietā ir zāģu skaidu mulča. Tikai tad, kad dārzs ir līdz galam pamatīgi iekārtots, tajā atliks vien ar pļāvēju nopļaut zāli. Šo tipu izvēlas cilvēki, kuriem nav laika visu vasaru noņemties ar ravēšanu un kopšanu.
Celiņu klāšanas materiālu izvēle pašreiz ir liela, tomēr lauku sētā labāk iederētos grantētas taciņas vai ar plātnēm izklāti celiņi. Grantēts celiņš vasarā būs jāravē un glītāk izskatīsies, ja to norobežos ar speciālām maliņām.
Jādomā arī par atpūtu
Viena no Silvijas Rubenes mīļākajām grāmatām ir Karela Čapeka «Dārzkopja gads», kuras varonim apsēsties un palūkoties uz savu dārzu atliek laika vienīgi tad, kad to jau klāj sniegs. Arī aizņemtajiem lauciniekiem nereti tā gadās, taču nevar tikai strādāt, jāatrod laiks arī atpūtai. Arhitektes praksē vēl nav bijis gadījuma, kad kāds pasūtītājs atteiktos no atpūtas zonas veidošanas, kaut arī zina, ka tur neuzturēsies ilgi. Daudzi šim nolūkam vēlas jauku lapenīti vai arī iekārtot vakarēšanas vietiņu ar kamīnu, ugunskura vietu un soliņiem.
Ja ģimenē aug bērni, grūti iztikt bez šūpolēm un smilšu kastes, tikai jāņem vērā, ka mazie ātri aug un viņu vajadzības mainās. Pēc pāris gadiem smilšu kaste var izrādīties lieka.
Atpūtas vietas varētu būt divu veidu: vienas, kas atrodas tālāk no mājas (lapenes un ugunskura vietas), otras, kas ir tuvu pie mājas, saimniecības ēkas vai pirts. Tās varētu būt nojumes vai terases ar dēļu klājuma grīdu.
Sakņu dārzi ar laiku izzudīs
Sakņu dārza ierīkošanai ir vairāki varianti. Ja zemniekam pieder vairāki desmiti hektāru zemes, tad dārzeņus viņš audzēs atsevišķi no pārējām kultūrām. Ja viņš dzīvo ciematā, tad sakņu dārzs atradīsies līdzās citiem dārziem un it kā saplūdīs ar tiem. Bet no tā nevajag baidīties, jo labi kopts sakņu dārzs vienmēr izskatīsies skaists. Sakuplojušas, veselīgas biešu lapas, cūku pupas, kāposti, starp kuriem iestādīta kāda dekoratīva forma, ir paši par sevi skaisti augi. Kāršu pupas ir sevišķi dekoratīvs elements, un tās var droši stādīt jebkurā košumdārzā.
Pēdējos gados ciematu dārzos vērojama tendence atteikties no dārzeņu audzēšanas, bet to vietā stādīt pāris zemeņu dobju un puķes. Cilvēkiem nav vairs tik daudz laika, un dārzeņus par pietiekami zemām cenām var nopirkt tirgū un veikalos. Tomēr dažiem tradicionāliem dārzeņiem lauku sētā vajadzētu būt, jo vai nu katru dilli ies uz veikalu pirkt!
Vēl joprojām moderni ir veidot jauktās puķu un dārzeņu dobes, kur starp lauku ziediem – margrietiņām un magonēm – aug dilles, dekoratīvi kāposti un zied sīpoli.
