Tā varētu pārfrāzēt kādu mazliet jau aizmirstu, bet savulaik populāru dziesmu. Negribētos bārstīt nodeldētās klišejas par dabas atmodu, cīruļu treļļiem un citiem lauku (un pilsētu) romantiku veidojošiem faktoriem.
Tā varētu pārfrāzēt kādu mazliet jau aizmirstu, bet savulaik populāru dziesmu. Negribētos bārstīt nodeldētās klišejas par dabas atmodu, cīruļu treļļiem un citiem lauku (un pilsētu) romantiku veidojošiem faktoriem. Pavasaris nav tikai gadalaiks, tā ir noskaņa un dažam pat dzīvesveids. Pavasari, tāpat kā citus gadalaikus, var baudīt. Ar nosacījumu, ka ir kur baudīt. Latvijā to vēl var izdarīt, Eiropā, uz kuru daudzi tā tiecas, tas jau ir pagrūti.
Šis apstāklis acīmredzami satur arī zināmas darījuma iespējas, jo Eiropā ir cilvēki, kas gatavi maksāt par atpūtu Latvijā. Uz jautājumu, vai mūsu valsts spēj piedāvāt kvalitatīvu atpūtu un ar saviem piedāvājumiem konkurēt Austrumeiropas valstu vidū, pagaidām nav atbildams apstiprinoši.
Taču Latvijai, protams, ir ko piedāvāt. Viens no svarīgākajiem faktoriem, ar ko Latvija var lepoties attīstītāko Eiropas valstu vidū, ir bioloģiskā daudzveidība. Šajā ziņā mūsu valsts noteikti ir konkurētspējīga, jo, attīstoties rūpniecībai un lauksaimniecībai, Rietumeiropas zemēs daba ir smagi cietusi. Paredzams, ka jau tuvākajā nākotnē palielināsies pieprasījums tieši pēc «zaļajām» atpūtas vietām. Latvijas bagātā un unikālā daba šajā kontekstā var pievilināt tūkstošus ārzemju un pašmāju tūristu. Ieguvēji būtu visi, gan ceļotāji, gan tūrisma pakalpojumu sniedzēji.
Latvijas daba pagaidām ir relatīvi neskarta, apmēram 44% valsts teritorijas aizņem meži, kas «gāzēju un cirtēju» pūļu rezultātā dienu no dienas iet mazumā. Mežs ir kapitāls jebkurā veidā, taču varbūt izciršana nav tas prātīgākais un tālredzīgākais pelnīšanas veids.
Kaut arī daudz par vēlu, tomēr šā gada 1. februārī Ministru kabinets apstiprināja Bioloģiskās daudzveidības nacionālo programmu, kurā paredzēts saglabāt un atjaunot ekosistēmas daudzveidību Latvijā, lai, attīstoties tautsaimniecībai, nesāktos strauja floras un faunas sugu sarukšana vai pat izzušana. Valstī ir vairāk nekā 900 retu un aizsargājamu augu un dzīvnieku sugu. Baltijas jūras krasta līnija, kas ietilpst mūsu valsts teritorijā, ir gandrīz 500 kilometru gara. Jūrkalnes (un ne tikai) pludmalēs ir atrodamas vērienīgas kraujas, kuras gan mazliet padrupinājušas nesenās brāzmas. Kurzemes piekraste ir pazīstama vieta ūdensputnu ziemošanai. Minētie apstākļi nav mazsvarīgi lauku tūrisma veicināšanai. Daba jau visu dod gatavu, vajag to tikai izmantot, bet izmantot ar prātu, jo bieži tieši skrajākās un neskartākās vietas (piemēram, Kurzemē) ir ārkārtīgi jutīgas pret cilvēku saimniecisko, vai, pareizāk, nesaimniecisko darbību.
Ārvalstu tūristu acīm īpaši nepievilcīga šķiet Latvijas kautrēšanās par savu vidi un dabu. Sigulda ir Vidzemes Šveice, Kuldīga (citos variantos – Sabile) – Kurzemes, Krāslava – Latgales utt. Esmu gatavs saderēt, ka Šveicē jūs neatradīsiet uzrakstus «Šveices Sigulda» vai «Šveices Krāslava». Tāpēc arī uz turieni tūristi dodas, bet pie mums – tikpat kā ne. Viņiem nevajag piecas citas šveices, viņiem pietiek ar vienu vienīgo, bet – īsto.
Tomēr minētais iemesls nav vienīgais, kamdēļ ārzemnieki tik kūtri apmeklē Latviju. Ar savu infrastruktūru mēs nevaram lepoties, un laikam nevarēsim vēl ilgi. Odiozais satiksmes ministrs un «ceļu aizstāvis» Vilis Krištopans izjuta lepnumu par Latvijas ceļiem (varbūt par vienu konkrētu – «Latvijas ceļu»?), bet viņam netraucētu palūkoties uz Čehijas, Ungārijas vai Slovēnijas ceļiem. Viņam noteikti būtu ko pamācīties. Latvijas nacionālās literatūras cienītāji var līdz baltkvēlei lepoties ar klasiķi Rūdolfu Blaumani, taču ceļš no Rīgas līdz Ērgļiem jau gadiem «brēc» pēc asfalta seguma. Gribētāji apmeklēt Ērgļus noteikti atrastos, taču ne visi ir bijuši tik uzņēmīgi, lai, tāpat kā minētais satiksmes ministrs, varētu godīgi nopelnīt džipu.
Jelgavas «svētvietas», ko vajadzētu apmeklēt visu ticību piligrimiem, noteikti ir «kurjatņiki» pilsētas centrā. Arī biedējošais Svētās Trīsvienības baznīcas tornis ir laba ēsma tūristiem Jelgavā. Šādi «arhitektūras šedevri» gan ir visas Latvijas nelaime, tomēr tā nevajadzētu censties attaisnot pašvaldības nespēju risināt šo jautājumu. Pilsētas priekšā ir izvēle – kļūt vai nekļūt par Zemgales tūrisma centru. Reģionālā reforma pašreizējā variantā varētu būt jūtams atbalsts tam. Uz priekšu!
