Trešdien redakcijā uz jelgavnieku jautājumiem atbildēja Elejas pagasta padomes priekšsēdētājs Leonīds Koindži-Ogli.
Trešdien redakcijā uz jelgavnieku jautājumiem atbildēja Elejas pagasta padomes priekšsēdētājs Leonīds Koindži-Ogli.
Kā tad īsti ir ar to graudu iepirkšanu? Mazais zemnieks tiek noslaucīts no zemes virsas! Man ir 17 tonnu kviešu, bet tas nederot…
Jā, arī man nesaprotamu iemeslu dēļ valsts noteikusi, ka iepērk labību, bet ne mazākā porcijā kā 30 tonnas septembrī un 40 oktobrī. Nelielie saimnieki, kādu rajonā ir vairākums, tādu daudzumu nemaz neiekuļ. Nāksies meklēt kādu kaimiņu vai pat divus, lai apvienotu savu iekūlumu. Bet uz kā vārda tad tas skaitīsies? Un vēl jau var rasties sarežģījumi ar nodokļiem.
«Daugavpils dzirnavnieks» savā Elejas iecirknī valsts uzdevumā graudus sāk pirkt jau šajās dienās, turklāt kvalitātes prasības esot augstas. Bet šajā rudenī to nodrošināt nudien nebūs viegli.
Es pilnībā piekrītu, ka mazajiem zemniekiem izdzīvot kļūst arvien grūtāk. Patlaban viņi vēl turas, izdzīvo paši un bērnus skolo. Bet kas notiks, kad viņi bankrotēs? Nedz Saeimā, nedz valdībā par to netiek domāts nopietni. Akcīzes nodokli atmaksā, taču mazais zemnieks arī pie tā netiek. Lai saņemtu akcīzes atmaksu, jābūt stingrai grāmatvedības uzskaitei. Kuram no sīksaimniekiem tam atliek laika un līdzekļu? Daudzi ir mēģinājuši un atmetuši ar roku klapatu ir pārlieku.
Vai «Daugavpils dzirnavnieks» Elejā pērk labību sev vai valstij?
Valstij. Ne mazāk par 30 tonnām vienā reizē. Sev viņi nepērk, ņem tikai glabāšanā. Es uzskatu, ka tā ir sabotāža, kurā vinnē dzirnavnieki.
Pašlaik Elejā glabāšanā ir pieņemts tikai 16000 tonnu labības. Domāju, ka viņi zaudētājos nepaliks, arī valsts uzdevumā graudus pērkot. Iepirkto labību vajadzēs gan kaltēt, gan tīrīt, un ne jau par velti tas tiks darīts.
Valdībai ir jāizstrādā stingra labības un vispār lauksaimniecības produkcijas iepirkšanas programma ilgākam laika periodam, kur būtu noteikts arī, par kādām cenām un cik produkcijas tiks iepirkts.
Elejas skolā krievu bērniem vairs nav 1. klases. Kur viņi var mācīties?
Jā, tā ir taisnība krievu plūsmas 1. klasītes vairs nav, jo uz to pieteicās tikai četri bērni. Tāpēc šogad skolā būs apvienota 1. un 3. klase. Taču tas nenozīmē, ka Elejā nav krievu. Ir, bet viņi bērnus sūta latviešu klasēs. Tieši tāda pat situācija ir Vircavā arī tur mazos pirmklasnieciņus vecāki sūta kopā ar latviešu bēniem.
Valstī bēdājas, ka skolēnu skaits ir mazāks nekā iepriekšējos gados. Elejā tā nav. Mūsu vidusskolā 1. septembrī mācības sāka 631 skolēns par sešiem vairāk nekā pagājušajā gadā. Tiesa, visi nav elejnieki, uz mūsu skolu brauc bērni arī no apkārtējiem pagastiem.
Jūs esat Sesavas baznīcas draudzes priekšnieks. Vai nav bēdīgi skatīties uz nesakopto baznīcu?
Taisnība, esmu Sesavas evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes priekšnieks, laikam gan vienīgais no pagastvečiem Latvijā. Ir bēdīgi skatīties uz nesakoptu ēku. Taču tas nenozīmē, ka nekas netiek darīts. Sesavas baznīcai ir saremontēts jumts. No Vācijas mums pienāca ziedojums baznīcas remontam 7800 vācu marku. Ar to pietika jumtam un kāds drusciņš vēl atlika. Ar to ceram sākt ģērbkambara un citu iekštelpu sakopšanu. Baznīcas draudzē ir četru pagastu Vilces, Lielplatones, Sesavas un Elejas iedzīvotāji, taču no viņu ziedojumiem lieliem darbiem neiznāk. Cilvēki paši tiktikko savelk galus. Turklāt mūsu baznīca ir viena no lielākajām Latvijas laukos. Tādēļ arī tās uzturēšanas problēmas ir lielas. Atmodas laikos cilvēki nāca uz baznīcu, tas likās kas jauns, interesants. Tagad nekā, baznīca ir pustukša. Un mēs meklējam iespējas cilvēkus vest atpakaļ uz dievnamu. Tā, 12. septembrī pulksten 16 Sesavas baznīcā dziedās Nacionālās operas solists Jānis Sproģis, bet oktobra sākumā garīgās mūzikas koncertā uzstāsies Žoržs Siksna. Tas būs patiešām kaut kas jauns un nedzirdēts. Apmeklētājus lūgsim ziedot baznīcas ērģeļu remontam.
Mēs jau smejamies Sesavas baznīca ir gods Sesavai, bet nasta Elejai, jo tā atrodas Elejas pagastā. Taču gods, kam gods baznīcas 365. gadskārtas svinībām ziedoja ne tikai pagasti un rajona padome, bet arī draudzes locekļi.
Kam tad īstenībā pieder Elejas parks un ēkas? Kas tos kops un uzturēs?
Parks ir pagasta īpašums. Mums bija līgums ar muižas ēku īpašnieku Jāni Fokrotu par parka apsaimniekošanu, taču viņš pie mums vairs nerādās. Tas, ko viņš sakopšanā un sakārtošanā padarīja, patiešām ir labi. Mums atlika turpināt. Tā, šovasar parku sakopa pagasta cilvēki un tur notika dažādi pasākumi. Bērnu svētkos parkā bija ap 5000 apmeklētāju. Mēs pat ceram, ka tie kļūs par Elejas parka tradicionālu pasākumu. Tajā piedalās ne tikai Elejas, bet gan visa rajona bērni ar vecākiem.
Par ēkām tās pieder Jānim Fokrotam, viņš itkā esot ieķīlājis apdrošināšanas akciju sabiedrībā «Dukāts», bet «Dukāta» darbība ir apturēta. Nudien pašlaik nezinu ēku turpmāko likteni.
Kādu jūs gribat veidot Elejas nākotni? Uz ko mēs, elejnieki, lai ceram?
Es uzskatu, ka Elejas nākotne ir izaugšana par labu agroservisa centru. Ne tikai mūsu apkārtējiem pagastiem, bet arī kaimiņu rajoniem. Agrākajos gados vienīgais ražotājs Elejā bija sovhozs. Viss pārējais bija saistīts ar pakalpojumiem. Un ir skaidrs, ka arī nākotnē nekādas lielas ražotnes te nebūs, jo tam nav pamatnosacījumu nav energoresursu, nav izjevielu, nav kvalificēta darbaspēka.
Pat pagasta meži jau ir izcirsti un kailciršu vairs nebūs. Toties mums ir dzelzceļš, tādēļ var attīstīties jau esošā cukurbiešu pieņemšana un graudu pieņemšana, šogad pie mums ienāk perspektīva SIA M.P.M. ar minerālmēslu tirgošanu. Eleja ir pateicīga vieta auto servisa ierīkošanai. Mums ir 25 tirdzniecības vietas, degvielas uzpildes stacija, aptieka. Tātad apkārtējiem pagastiem daļēji jau esam servisa centrs.
Neaizmirsīsim arī, ka cauri Elejai iet lielā šoseja un autobraucēji grib gan ēst, gan padzerties. Viņiem var arī saplīst auto, var gaisu izlaist riepa. Es atceros tos laikus, kad sestdienās un svētdienās elejnieki savā veikalā gandrīz netika, jo tas bija pilns ar iebraucējiem. Un es ceru, ka tā atkal reiz būs.
Pagastam ir jādara viss iespējamais, lai jaunie cilvēki izglītotos. Nākamais gadsimts būs izglītotu cilvēku laiks. Lai viņi apgūst dažādas specialiātes, lai strādā Rīgā! Bet viņi varēs dzīvot Elejā. Kas nu tas par attālumu 70 kilometri? Nepilna stunda un Rīgā. Rietumos uz darbu brauc 200 kilometru, lai tikai dzīvotu ārpus pilsētas.
Esmu dzirdējusi, ka Elejā dzīvo dziedniece Veronika. Kā jūs uz to skatāties?
Jā, taisnība, Elejā dzīvo Veronika, ārkārtīgi populārs cilvēks. Attiecības mums ir labas. Veronika sapulcināja un palīdz uzturēt katoļu draudzi Elejā. Pie mums dzīvo daudz katoļticīgo lietuviešu, kas agrāk brauca uz Jonišķu baznīcu, bet tagad tas kļuvis daudz sarežģītāk. Pagasts jau ir piešķīris zemi katoļu baznīcas būvei. Ceram, ka to arī uzbūvēs.
Caur Eleju iet svētceļnieki no Liepājas un pie Veronikas viņi atrod nakstmājas un atpūtu. Daudzi meklē viņas palīdzību, arī tad, kad, šķiet, visas cerības jau zudušas. Ja Veronika strādā ar Dieva palīdzību, tad slikti tas noteikti nevar būt. Viņa nes arī Elejas vārdu pasaulē.
Kāpēc alga tiek maksāta sētniecei, kas neko nedara 5. namu pārvaldes mājā Dārza ielā 15, Elejas pagastā? Kāpēc no šīs mājas netiek izlikti parādnieki?
Tā ir dzelzceļa māja un par kārtības uzturēšanu jāatbild tās saimniekam. Taču pagasta municipālais policists acīmredzot arī nav paskatījies. Viņš var sodīt nekārtības cēlājus.
Šīs mājas parādnieki nav parādā pagastvaldei, bet gan savai namu pārvaldei. 5. namu pārvalde ar pagastu norēķinās par visiem īrniekiem un pagastam parādā par apkuri nav.
Leonīds Koindži-Ogli dzimis 1952. gadā Tomskas apgabalā. Viņa mamma uz Sibīriju kopā ar vecākiem izvesta jau 1941. gadā, kad bijusi trīspadsmitgadīga meitene. Tur viņa sastapusi 1949. gadā no Kaukāza izvesto lazu puisi, kas no sava tēva turka mantojis uzvārdu Koindži-Ogli. Apprecējušies, piedzīvojuši divus bērnus dēlu un meitu un 1957. gadā atbraukuši uz Latviju. Apmetušies Lielplatonē. Ne tāpēc, ka vējš būtu uz šo pusi pūtis. Jau Leonīda vecvecmāmiņa dzīvojusi Zemgalē bijusi ķēkša pie Vircavas barona, vecvectēvs klēts vagars. Vircavas muižā dzimusi arī Leonīda vecāmāte.
Pabeidzis skološanos Lielplatones skolā, Leonīds mācības turpinājis Laidzes lauksaimniecības tehnikumā, tad Lauksaimniecības universitātē. Pirmos piecus gadus nostrādājis par mehāniķi Lielplatonē, pēc tam Elejā.
Kopš 1994. gada pirmajām normālajām, demokrātiskajām vēlēšanām Leonīds Koindži-Ogli ir pagasta padomes priekšsēdētājs. Toreiz pagasta valdē ievēlēts pilnīgi jauns sastāvs, neviena no bijušajiem ciema padomes darbiniekiem. Lauzušies cauri visām problēmām pēc savas zināšanas un saprašanas. Tak’ slikti nav iznācis.
Leonīda un Larisas ģimenē ir trīs bērni divas meitas un dēls. Vecākā meita Inga strādā Rīgā un studē svešvalodas, jaunākā Iveta pabeigusi LLU Ekonomikas fakultāti un strādā tepat Jelgavā. Viņa arī padarījusi Leonīdu par vectētiņu diviem burvīgiem mazuļiem Elvim Namejam un nupat piedzimušajai Elizabetei Gvendolīnai. Dēls Rolands, kam lemts latviešu dzimtā saglabāt turcisko uzvārdu, mācās Rīgas tehniskajā koledžā un gatavojas kļūt par inženieri elektroenerģijas izmantošanas jomā.
Ģimenei ir pusotrstāvīga piecistabu māja Elejā. Un Leonīds saka, vispriecīgākie brīži esot tie, kad sestdienās un svētdienās visi sabrauc mājās. Bet darbdienu vakaros viņš apkopj savus astoņus hektārus zemes, aprūpē piemājas puķudārzu un stūrē pļaujmašīnu šovasar pārlieku audzelīgajā zālienā. Un droši vien paklusītēm pie sevis dungo kādu latviešu dziesmu. Uz dziedāšanu viņš esot vai traks. To viņam esot iedzinis Lielplatones skolas direktors Gods, nolikdams teicamniekam, bet rūcējam Leonīdam vasarasdarbus dziedāšanā. Operdziedonis no viņa gan tai vasarā nav iznācis, toties kompāniju dziedātājs gan.
Bet ja nu paliktu vairāk brīva laika… Jā, tad Leonīds atkal mestos kādā ceļojumā. Nu ne gluži kā jaunības dienās ar «moci», bet vismaz kādā grupā kopā ar Larisu gan. Nu kaut uz nedēļu.
