Filozofu ielas apkaimē jaukā, nu jau gandrīz piecdesmit gados rūpīgi iekārtotā savrupmājā un dārzā klusi, mierīgi savas dienas vada cienījamu gadu pāris Voldemārs Veldre un viņa kundze Marija.
Filozofu ielas apkaimē jaukā, nu jau gandrīz piecdesmit gados rūpīgi iekārtotā savrupmājā un dārzā klusi, mierīgi savas dienas vada cienījamu gadu pāris Voldemārs Veldre un viņa kundze Marija.
Pa reizei pie viņiem atbrauc meita Alda, trīs mazbērni Māris, Bēvalds un Madara. Bieži vien Voldemārs sēstas uz velosipēda un, aizbraucis uz Svēti pamakšķerēt, atved mājās kādu kilogramu zivju. Tomēr klusums un miers šajā dzīvē ir ārējs.
Ar nacionālu stāju
Jau no agras bērnības vecais jelgavnieks Voldemārs gan ģimenē, gan skautos ir audzināts, lai sparīgi darbotos, cīnītos par ideāliem. «Esmu viscaur nacionālists, protams, ne «naciķis»,» viņš skaidro savu pozīciju. Politiskajās partijās vecais vīrs gan jūtas vīlies. Mūsdienu Saeimas deputātiem trūkstot cienības. Veldres kunga mērķis tagad ir iespējami labāk pastāstīt par savā mūžā pārdzīvoto. Dramatiskākais laiks viņam sākās tad, kad viņš kā bijušās Latvijas armijas leitnants kopā ar 564 dienesta biedriem 1941. gada 14. jūnijā Litenes lauka mācību nometnē tika apcietināts un nokļuva Sibīrijas ziemeļos, Noriļskā. No šiem 564 tolaik arestētajiem latviešu virsniekiem apcietinājumā izdzīvoja un Latvijā atgriezās piektā daļa. Patlaban dzīvi palikuši astoņi. Nevarētu teikt, ka šis gluži būtu «vēstures baltais laukums». Par Litenes notikumiem un Noriļsku iznākušas grāmatas virsniekiem Robertam Gabrim, Verneram Ligutam. Tomēr Voldemāram Veldrem ir savs skatījums. Galvenā darba ideja ir brīdināt jaunāko paaudzi.
1937. gadā – tūlīt pēc Hercoga Jēkaba ģimnāzijas beigšanas – divdesmitgadīgais jelgavnieks Voldemārs nolēma brīvprātīgi doties obligātajā karadienestā. Tolaik viņa karstākā vēlēšanās gan bija izmācīties par ārstu. Taču, kā prasīja ģimenē un arī skautu organizācijā ieaudzinātā pienākuma apziņa, vispirms vajadzēja nokārtot saistības ar valsti, tātad nodienēt armijā. Pēc dienesta bija domāts strādāt (vēl piecus gadus dzīvot no tēva kabatas likās nepiedienīgi) un reizē arī studēt medicīnu. Jaunāko instruktoru kursu beigušo stingro un stalto Voldemāru priekšniecība sāka pierunāt doties uz Kara skolu. Jau skautu organizācijā viņš bija parādījis sevi kā puisi, kuram ir komandiera dotības. Galu galā Voldemārs piekrita. Studijas Kara skolā bija bez maksas. Tas pavēra ceļu kļūt par mācītu vīru jau mazākā laika sprīdī. Turklāt starptautiskā situācija kļuva arvien trauksmaināka. Eiropas rietumu malā viņpus Pirenejiem – Spānijā – jau karoja.
Tik tiešām varēja domāt, ka profesijas izvēles krustcelēs Voldemārs nebija kļūdījies – itin drīz virsnieka amats Latvijā kļuva ļoti pieprasīts. Virsnieku trūka vāciešiem, kas zibenīgi taisījās iekarot pasauli. To trūka krieviem, kuru plāni nebija mazāki un kuri lielu daļu savu virsnieku jau bija iznīcinājuši cietumos. Šo baigā pieprasījuma laiku leitnants Veldre gan nesagaidīja. Nebija jau arī vairs pašas Latvijas valsts un armijas.
Pededzes cienasts dzimšanas dienā
Leitnanta Veldres militārā karjera pēkšņi beidzās desmit mēnešu pēc Kara skolas izlaiduma jeb vienu dienu pēc viņa divdesmit ceturtās dzimšanas dienas, ko viņš ar saviem dienesta draugiem svinēja 1941. gada 13. jūnijā. Pārdomājot tā brīža situāciju, Veldres kungs saka: «Mūsdienās esmu dzirdējis, ka bijušajiem Latvijas armijas virsniekiem pārmet mazdūšību, jo mēs tolaik neesot cīnījušies pret okupantiem. Bet vai varēja to darīt, ja armijas un valsts vadītāju rīkojumi bija tieši pretēji – izrādīt ienākošajai Sarkanajai armijai vislielāko labvēlību. Un vai īstā cīņa pret okupantiem bija cita okupanta karaspēka sastāvā? Man šādi pārmetumi ir sāpīgi. Ja kāds teic, ka 1941. gada 14. jūnija priekšvakarā viņš nojauta, ka tuvojas arests un izsūtīšana, manuprāt, tie ir nieki. Atceros, 13. jūnijā, tātad manā dzimšanas dienā, karavīru nometnei nebija atvesta pārtika. Man bija brīvs laiks, un es aizgāju uz netālo Pededzi pamakšķerēt. Lieliski ķērās asari. Trīs četras stundas vēlāk upmalā pie manis pienāca garnizona dežurants virsleitnants Feiferis ar komunistu «poļitruku».
«Ko jūs šeit darāt?» viņš noprasīja. Atbildēju: «Virsleitnanta kungs, sēdieties blakus, un ķersim zivis abi divi!»
«Nekavējoties atgriezieties nometnē!» norīkoja dežurants.
Saliku kulē asarus un aizgāju pie virtuves pārzines. Pavāre zivis pieņēma un, zinot, ka neesam todien ēdnīcā ēduši, uzņēmās sagatavot gardu dzimšanas dienas cienastu. Paņēmu vēl kantīnē pudeli vīna, un mēs, astoņi virsnieki no divām blakus teltīm, vakarā jauki pasēdējām.
Lamatas mežā
14. jūnija rīts bija saulains un karsts. Brokastis netika klātas, aizbildinoties, ka tās saņemsim taktisko mācību vietā. Todien it kā bija paredzēts apgūt strēlnieku rotas darbību aizstāvēšanās pozīcijās. Nometnē sabrauca pilns ar «poļitrukiem», radās iespaids, ka arī viņi piedalīsies šajās mācībās. Taču līdz pusdienām nekas nesākās. Jāpiebilst, ka ieroči mums joprojām bija, taču patronas – ne. Tās it kā drošības apsvērumu dēļ bijām nodevuši jau pirms pāris dienām, ierodoties Litenē. Beidzot atbrauca divas smagās automašīnas, un mēs, sakāpuši tajās, izbraucām. Uz Gulbenes ceļa mūs apstādināja kāds «čekas» ģenerālis un pavēlēja nogriezties mežā. Tālāk iebraucām ap ceturtdaļhektāru lielā pļaviņā. Te pēkšņi manīju, ka visapkārt tai kokos un krūmos ir nomaskējušies sargi, pat tanki un bruņumašīnas. Pretējā pļaviņas pusē stāvēja dažādās formās tērpti padomju virsnieki. No viņu vidus iznāca kāds gaišmatains apakšpulkvedis. Sasveicinājies viņš lūdza visus izkāpt no mašīnām ārā un nostāties līnijā pļaviņas vidū. Viņš lūdza tuvāk pienākt arī tālāk stāvošajiem jau minētajiem virsniekiem, it kā tūlīt tikšot izskaidrota mācību gaita. Tad, nostājies ierindas vidū, viņš sāka uzrunu un, pēkšņi izrāvis no maksts pistoli, pavēlēja: «Ruki, verh!» («Rokas augšā!») Tajā pašā acumirklī klātpienākušie padomju virsnieki piedūra mums katram pie pakauša vai starp lāpstiņām savu pistoļu stobrus, un sākās atbruņošana un kabatu tīrīšana, uz ko šie nelieši bija sevišķi nadzīgi. Šajā brīdī pļaviņā parādījās tas pats ģenerālis, kas mūs apturēja uz Gulbenes ceļa. Šo momentu tūlīt izmantoja kapteinis Pelēcis, kas labi pārvaldīja krievu valodu. Viņš stingrā balsī prasīja, kāpēc šeit notiek aplaupīšana. Un laikam tomēr šim pretīgā izskata ģenerālim bija sirdsapziņa. Kabatu tīrīšana tika pārtraukta, un atguvām vismaz dažas nolaupītās lietas. Pirmais iespaids gan bija tāds, ka dzīvi no šejienes neaiziesim. Tālumā bija dzirdami šāvieni, un kaut kur aizsoļoja padomju karavīru grupa ar lāpstām. Taču atkal mums lika sakāpt automašīnās, un braucām uz Gulbenes staciju. Tur stāvēja vesels vilciena sastāvs, kura vagonos bija jau sadzīti iepriekš līdzīgi arestētie latviešu virsnieki.»
Tālākais stāsts par piedzīvoto ceļā uz Noriļsku un turpmākajiem 14 gadiem Krievijas ziemeļos Voldemāram Veldrem ir pierakstīts un ar Latvijas Brīvības cīnītāju palīdzības fonda gādību pārdrukāts 106 lapās, kurām dots virsraksts «Mana dzīves ceļa līkloči». Noriļska tur tiek saukta par «otro Ļeņingradu». Tā arī ir pilsēta, kas būvēta uz cilvēku kauliem. Septiņas reizes Voldemāram Veldrem bija iznācis skatīties nāvei acīs. Taču laimīgi tas tika pārvarēts, un 1952. gadā, laikā, kad nebija zināms, ka politiski represētie kaut kad tomēr varēs atgriezties dzimtenē, Marijas un Voldemāra ģimenē piedzima meita Alda.
Liktenis bija izrīkojies tā, ka leitnants Voldemārs Veldre savā dzīvē nebija vadījis nevienu kauju. Taču viņš kopā ar kundzi Mariju ir uzvarētāji tajā lielajā cīņa par to, lai latvieši pastāvētu. Viņi uzvarēja arī tad, kad cerību nebija.
***
«Latvijas armija bija neliela. Tās apbruņojums bija nepilnīgs un novecojies, bet Latvijas bruņotajos spēkos valdīja disciplīna, karavīru vairums bija tēvzemes un tautas mīlestības apgaroti, viņiem bija pietiekama pārtika un apģērbs, un viņi bija iespēju robežās apmācīti modernā kara prasībām. Armijai bija liela nozīme Latvijas pilsoņu lepnuma un pašapziņas veidošanā.»
«Saskaņā ar Tautu Savienībai iesniegtajiem datiem Latvijas armijā 1938. gadā bija 2200 virsnieku un 23 000 instruktoru un kareivju.»
(No Edgara Andersona grāmatas «Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture».)
