Saskaņā ar 5. maijā publicētajām Eiropas Komisijas prognozēm 2016. gada budžeta sagatavošanā būs jāveic konsolidācija 0,4 procentu no IKP apmērā. Neskatoties uz to, ka esošajā ģeopolitiskajā situācijā saskaramies ar reāliem hibrīdkara draudiem, mums jānodrošina papildu finansējums drošībai – gan iekšējai, gan ārējai –, lai izpildītu apņemšanos pret mūsu starptautiskajiem partneriem.
Šādā situācijā, kad jau nepieciešama konsolidācija, izbrīnu rada Labklājības ministrijas virzītie grozījumi pensiju likumā, kas 2016. gadā rada vēl papildu izdevumus 0,1 procenta apmērā no IKP. Šādus lēmumus nedrīkst pieņemt, ja nav pieņemti lēmumi par to, kā notiks konsolidācija. Rīkojoties pretēji, valdība vienkārši saasina jau tā esošo problēmu, kas būs jāatrisina šī gada rudenī, izstrādājot nākamā gada budžetu.
Reālistiski raugoties, no dažu izdevumu pozīciju palielināšanas nevarēs izvairīties, jo vienmēr ir kādi apstākļi, kas steidzami prasa papildu finansējumu. Pieņemsim, ka tādas vajadzības veidotu 25 procentus no tā papildu finansējuma, kas tika piešķirts 2015. gada jaunajām politikas prioritātēm, jeb 0,2 procentu no IKP apmērā. Pieņemsim, ka Finanšu ministrijas viedoklis netiek ņemts vērā un valdība atbalsta Labklājības ministrijas virzītos grozījumus pensiju likumā. Tādā gadījumā konsolidācijas apjoms būtu 0,7 procenti no IKP.
0,7 procentu konsolidācija nav joka lieta, un ar kosmētiskiem līdzekļiem to izdarīt nevarēs. Valdībai nāksies izšķirties starp sliktu un vēl sliktāku variantu. Variantu jau nav daudz. Mēģināšu iezīmēt iespējamos scenārijus.
Konsolidāciju var veikt, gan samazinot izdevumus, gan palielinot ieņēmumus. Var abus soļus kombinēt. Ja tiktu pieņemts lēmums samazināt izdevumus, tad vidēji katrai ministrijai būtu jāsamazina izdevumi par pieciem procentiem (varu iedomāties, kāda neapmierinātība sekotu no visām nozarēm).
Otrs konsolidācijas variants ir palielināt ieņēmumus. Kādi ir varianti?
Ir tikai trīs nodokļi, kuriem ir būtiska fiskālā ietekme – iedzīvotāju ienākuma nodoklis (5,5 procenti no IKP), pievienotās vērtības nodoklis (7,7 procenti no IKP) un sociālās apdrošināšanas iemaksas (astoņi procenti no IKP).
Varētu atteikties no iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšanas par vienu procentu (varu iedomāties, kāda neapmierinātība nāktu no darba ņēmējiem). Ieņēmumi tādā gadījumā pieaugtu par 0,2 procentiem no IKP, bet uz konsolidāciju efekts būtu tikai 0,04 procenti no IKP. Tas tāpēc, ka tikai 20 procenti no iedzīvotāju ienākuma nodokļa tiek novirzīti valsts budžetā. 80 procenti nonāk pašvaldību budžetos. Nav pamata domāt, ka pašvaldības šos papildu ieņēmumus uzkrās. Visticamāk, tās attiecīgi palielinās izdevumus, līdz ar to efekts uz deficītu būs neitrāls. Šo situāciju varētu labot, attiecīgi mainot iedzīvotāju ienākuma nodokļa proporciju starp valsts budžetu un pašvaldību budžetu tā, lai pieaugums nonāktu valsts budžetā (varu iedomāties, kādu neapmierinātību paudīs pašvaldības). Šādā situācijā konsolidācijas efekts būtu 0,2 procenti.
Sociālās apdrošināšanas iemaksu palielināšana pēc būtības nerisina problēmu, jo šos līdzekļus nevar izmantot valsts pamatbudžeta izdevumu segšanai. Jāatzīmē, ka jau pašlaik sociālās apdrošināšanas budžetā 2016. gadā tiek prognozēts 0,4 procentu no IKP pārpalikums, bet valsts pamatbudžetā divu procentu no IKP deficīts. Vēl lielāka pārpalikuma veidošana, attiecīgi pieļaujot lielāku valsts pamatbudžeta deficītu, radītu ilgtermiņa problēmas, jo sociālās apdrošināšanas budžeta pārpalikums tikai pastiprinātu spiedienu palielināt šī budžeta izdevumus.
Vistiešāko efektu uz valsts pamatbudžeta deficīta samazināšanu dotu izmaiņas pievienotās vērtības nodoklī. Tā palielināšana par vienu procentu dotu konsolidācijas efektu 0,3 procentu apmērā no IKP.
Jāatzīmē, ka minētie aprēķini ir vienkāršoti, tomēr tie pareizi raksturo iespējamās izvēles. Būtu maldīgi cerēt, ka varēs izvairīties no šiem sāpīgajiem lēmumiem. Ēnu ekonomikas apkarošanas efektam uz ieņēmumu palielināšanu ir noteiktas robežas, un tās jau lielā mērā ir sasniegtas 2015. gada budžeta izstrādē.
Kā redzams, jebkuri lēmumi rudenī par budžetu būs sāpīgi un sabiedrībā nepopulāri. Vai vajag jau šodien šo uzdevumu padarīt vēl grūtāku? ◆
Nils Sakss, Finanšu ministrijas Fiskālās politikas departamenta direktors
