Dzejnieks Herberts Dorbe savulaik izteica domu, ka uz dzīvi mēs raugoties katrs no «savas būdas» loga.
Dzejnieks Herberts Dorbe savulaik izteica domu, ka uz dzīvi mēs raugoties katrs no «savas būdas» loga. Es viņam piekrītu, jo, raugi, pat Kārlis Streips, mēģinādams skatīties «no malas», nespēj izkļūt no savas «būdas».
Redzams, tieši šā iemesla dēļ lasītājiem bija jāsamierinās ar visai drūmu valsts svētku neoficiālo hroniku 20. novembra «Ziņu» titullapā.
Daudziem Latvijā šodien klājas grūti, taču ne tik grūti kā izsūtījumā Sibīrijā un, nedod, Dievs, nāves nometnēs. Neskatoties uz apstākļiem, pat tad atcerējās 18. novembri un svinēja Ziemassvētkus. Kā to darīja, tas jau ir cits jautājums. Tāpēc velti meklēt svētku noskaņojumu ārpus sevis. Tas, tāpat kā mīlestība, ticība Dievam un patriotisma jūtas, ir cilvēkā pašā. Tos nevar ne nopirkt, ne aizdot un atņemt tos var tikai kopā ar dzīvību…
Var saprast un pieņemt, ka minētās publikācijas autoram nepatika arī «dievišķā Ulmaņa daudzināšana» 18. novembrī Jelgavas Latviešu biedrībā. Taču doma, ka Kārļa Ulmaņa apjūsmotāji «runā fašisma idejas» man bez paskaidrojuma nav saprotama! Tas ir apvainojums arī sarīkojuma veidotājiem. Kurš te ir pārprasts?
Katrā ziņā Kārļa Ulmaņa darbībā kā jebkura cilvēka darbībā var atrast kļūdas un negatīvismus. Taču, vai nu tas kādam patīk vai nepatīk, skaitļi un fakti ir pierādījuši, ka «ulmaņlaiki» ir Latvijas valsts pastāvēšanas augstākā virsotne. Tie ir pierādījums tam, ka dzīve Latvijā spēj iet augšup, valstij neesot nekādās savienībās. Vai ar to viņš jau nebūtu izpelnījies «daudzināšanu»?
Nākotne vien rādīs, kur mūs novedīs pašreizējā visatļautība jeb pārprastā demokrātija.
