Mēs esam dažādi, bet visi nākam no savas bērnības un ejam pa lielo dzīvi.
Mēs esam dažādi, bet visi nākam no savas bērnības un ejam pa lielo dzīvi. Cits mērķtiecīgi, cits līkumoti. Daži īsti nezina, kurp doties. Kā notiek, tā ir labi. Par Initu Končus bija zināms tikai tas, ka viņa pirms gada piedalījusies projektā “Nākotnes kapitāls” un trīs mēnešus pavadījusi darbā un atpūtā Vācijā.
Ineta beigusi deviņas klases. Nav paticis mācīties. Galīgi ne. Gribējās naudu un kaut nedaudz patstāvības.
Vēlējās strādāt tieši ledus hallē
Viņai ir 20 gadu. Strādā par viesu apkalpotāju boulinga zālē. “Es pienesu dzērienus, lūkojos, lai viss būtu tīrs. Man tas patīk.” “Bet vai tev nav vēlēšanās vairāk uzzināt, iemācīties. Piemēram, iegūt viesmīles profesiju?” Inetai jautā Aleksandra.
Ineta parausta plecus. “Nu jā… Bet Amatu skolā “viesmīļos” uzņem tikai pēc 12. klases. Es nevaru mācīties. Man negribas, nav arī laika. Ja nu vienīgi vakarskolā. Kad meklēju darbu, vēlējos strādāt tieši ledus hallē. Vienu nedēļu katru dienu strādāju no pulksten 12 dienā līdz pusnaktij, otra diena brīva. Mājās nokļūstu ar taksi vai arī kāds aizved. Man patīk tas, ko daru.”
Veiksmīga dzīves epizode
Inetai skolā mācību programmā bijusi angļu valoda, tomēr to jauniete neprot. Viņa savukārt labi runā vāciski. To apguvusi gandrīz tikai pašmācības ceļā, nedaudz izmantojot valodu kursu sniegtās iespējas. “Ir grāmatas, kasetes. Mācīties ir viegli, ja patīk,” domā Ineta un neslēpj, ka skolā viņai nav labi gājis, nav arī paticis.
Pirms gada kopā ar četriem citiem jauniešiem Ineta trīs mēnešus strādāja Vācijā. Zēni atjaunojuši kādu baznīcu, meitenes izgatavojušas foto rāmīšus. Darbā pavadīts no astoņiem rītā līdz trijiem pēcpusdienā. Tā bijusi veiksmīga dzīves epizode – mazliet iemācījusies praktiskus darbus kādā nelielā darbnīcā, diendienā runājot vāciski, papildinājusi valodas zināšanas, brīvajā laikā apceļojusi Ziemeļvāciju. “Ieguvu jaunus draugus. Ar vienu sarakstos vēl tagad. Jaunieši tur ir brīvāki, izlutinātāki un nekārtīgāki. Piemēram, ir pilnīgi normāli, ja vilcienā viņi tukšo alus kasti un skaļi uzvedas. Neviens neko nesaka.”
Pīrsingam naudu netērētu
Ineta savu kabatas naudu, pēc pašas domām, tērējusi saprātīgi – kādam apģērba gabalam un izklaidei. Bet viņas draudzene par 60 eiro atļāvusies pīrsingu mēlē. Pīrsingu “bums” Ziemeļvācijā esot lielāks nekā pie mums. “Es nezinu, vai jebkad to vēlētos. Ja par velti, tad padomātu, bet naudu gan netērētu. Noteikti tas nebūtu pīrsings mēlē. Pēc procedūras divas nedēļas nedrīkst ēst karstu, piena ēdienus, jāsūkā ledus. Labāk savu naudu tērēju kam citam,” domā Ineta un atzīstas, ka Vācijā vispirms vajadzēja pierast pie jaunajiem apstākļiem, bet vēlāk vairs nevarēja izbēgt no ilgām pēc mājām un savējiem. Tomēr vienu viņa zina teikt – nākotnē gribētu kādu laiku padzīvot Austrijā, Šveicē vai kādā citā zemē, kur runā vāciski.
