ASV 2000. gadā vīrieši un sievietes strādā plecu pie pleca, baudīdami vienādas tiesības. Viņi ir apmierināti ar darbu, un jau 45 gadu vecumā iet pensijā.
ASV 2000. gadā vīrieši un sievietes strādā plecu pie pleca, baudīdami vienādas tiesības. Viņi ir apmierināti ar darbu, un jau 45 gadu vecumā iet pensijā. Visiem ir pietiekami daudz naudas, lai nopirktu apģērbu un pārtiku. Individuālās prasības un «mazās kaprīzes» arī tiek apmierinātas, jo sabiedrība dzīvo pārpilnībā. Darbu rūpnīcās un mājsaimniecībā pārņem automāti. Elektrība gādā par apgaismojumu un siltumu. Ikviens var izmantot ērto tramvaju tīklu, kas pārklājis visu pilsētu. Privātīpašums vairs nepastāv – tirdzniecību un rūpniecību kontrolē valsts. Katrs ir gan darba ņēmējs, gan arī darba devējs. Neviens netiek apspiests savas ādas krāsas vai dzimuma dēļ, jo sabiedrības ideāli ir solidaritāte un brālība.
Šādu Amerikas vīziju pirms simt gadiem zīmēja amerikāņu žurnālists Edvards Belamijs 1887. gadā. Toreiz viņš savos redzējumos aizskāra būtisku «laika nervu»: lielajām industriālajām revolūcijām Eiropā un ASV nāca līdzi arī sabiedriskie pārkārtojumi. Milzīgās sociālās nevienlīdzības ainas, kas pavērās sabiedrības iekšienē, kad bagātie privātīpašnieki kļuva aizvien bagātāki, bet nabagie aizvien nabagāki, radīja sabiedrības vīzijas, projicējot tās simt gadu tālā nākotnē. Ticība progresam un kapitālismam sagruva ne tikai, pateicoties sabiedriskajai nevienlīdzībai, bet arī nedrošajai banku sistēmai un vieglprātīgām biržu spekulācijām, kas nereti vienas nakts laikā bagātnieku palaida pasaulē ar ubaga tarbu.
19. gadsimta beigās valdīja nedrošība un bailes par nākotni, kas savukārt nodrošināja ziedu laikus literatūrai. Tā «ražoja» nākotnes vīzijas. Publicisti Eiropā un ASV nodarbināja sevi un savus lasītājus ar domām, kā nākotnē tiks «pievārēts» kapitālisma rēgs un kā tā tiks galā ar neiedomājamo tehnikas attīstību. Tas ir laiks, kad tapa sociālās utopijas – līdzīgas tai, ko piedāvāja Kārlis Markss, un arī citādas, kā, piemēram, vācu politiķa Teodora Herckas idejas, kurās galvenais uzsvars tika likts uz indivīdu un tā spējām, kam atbilstoša bija arī darba samaksa. Reālajā dzīvē iemiesotais komunisms, nodzīvojis gandrīz gadsimtu, pierādīja savas eksistences neiespējamību.
19. gadsimta utopijas pilnībā sekoja iepriekšējos gadsimtos radītajam sociālo utopiju stilam, kas neapmierinātībā ar šīsdienas piedāvātajiem apstākļiem raudzījās nākotnē ar lielākām cerībām, piedēvējot tai lielākas iespējas, nekā reālajā dzīvē iespējams. Gadsimta mijas literāti un zinātnieki vienojās kopējā visa iespējamības apziņā, ticēdami, ka ar dabaszinātņu un tehnikas palīdzību var panākt jebko. Viņi bija pārliecināti, ka būs lidaparāti, kas lidos uz Mēnesi, un zemūdenes, kas varēs nolaisties visdziļākajās okeāna dzīlēs. Utopiju centrā atradās pats radības kronis – cilvēks. Vīzijās viņš līdz pilnībai bija izstrādājis bioloģiskās reģenerācijas procesus un mūžīgās jaunības noslēpumus, kas būtu pakļauti «augstāku mērķu» labā.
Gadsimta vidusdaļā nākotnes ainas kļuva drūmākas. Cilvēce bija aizvadījusi divus karus, nacistisko režīmu Eiropā, rasisma radīto ārprātu – tas viss mazināja optimistisko skatījumu uz cilvēku. Rezultātā radās antiutopijas, ko literatūrā piedāvā Oldouss Hakslijs un Džordžs Orvels. Arī šīs vīzijas iedzīvojās totalitāro sabiedrību pārvaldes modeļos, no literatūras pārceļojot uz reālo dzīvi.
19. gadsimta ideja par dabas pakļaušanu cilvēka vajadzībām iemiesojās darbos visa 20. gadsimta garumā. Milzīgo dambju celtniecība, upju iztaisnošana un kalnu nolīdzināšana – šīs attiecībā pret dabu (un netieši pret pašu cilvēku) vardarbīgās akcijas gadsimtu mijā vēl simbolizēja uzvaru pār neuzvaramo, tomēr to sekas izpaužas siltumnīcas efektā un ekoloģiskās krīzēs. Šā gadsimta garumā tika iemiesotas zinātnieku un literātu 19. gadsimta vīzijas. Elektrība sen jau vairs nav greznība, bet ikdienā pieejama ērtība, kas darbina milzīgu daudzumu tramvaju ne tikai ASV, bet visā pasaulē. Utopistu vīzijas balstījās īstajā gultnē – uz dabaszinātnēm un inženierzinātnēm, kas ļāva iemiesot sapņus, kas loloti pirms simt gadiem. Tomēr diez vai tehnokrāti pirms simt gadiem paredzēja, kādas sekas būs tehnikas uzvarai pār dabu.
