Anastasija Hotuļova skolā gatavo solo numuru ar Aigara Meri vadīto orķestri, bet šovakar viņas oboja pakļausies Karela Marka Šišona diriģenta žestiem operas «Otello» iestudējumā Lielajā ģildē.
Jaunās obojistes Anastasijas Hotuļovas vārds laika gaitā «Ziņās» pieminēts vairākkārt. Gan saistībā ar dalību kādā no daudzajiem Jelgavas Mūzikas vidusskolas audzēkņu koncertiem, gan lielākiem vai mazākiem panākumiem dažādos izvēlētajai specialitātei atbilstošos konkursos. Lai arī, tuvāk iepazīstoties, uzzinām, ka par specialitātes izvēli nākas runāt daudzskaitlī – nu jau 4. kursa audzēkne A.Hotuļova Mūzikas vidusskolā šopavasar gatavojas iegūt ne tikai obojistes, bet arī kordiriģentes diplomu.Klātesot mēģinājumā, kad Anastasija diriģenta Aigara Meri vadībā gatavojās 29. februāra koncertam, kur viņai kopā ar Jelgavas Mūzikas vidusskolas un aģentūras «Kultūra» kamerorķestri uzticēts Domeniko Čimarozas Koncerta obojai un stīgu orķestrim atskaņojums, uzmanību saistīja kāds gluži nejauši saklausīts teikums, kas arī ieinteresēja tiktāl, lai taptu šī intervija. Turklāt ne bez abpusējām pūlēm, jo šajās dienās atlicināt laiku sarunai Jelgavas Mūzikas vidusskolas audzēkne A.Hotuļova var tikai vēlās vakara stundās.– Mēģinājumā dzirdēju tevi minam Karela Marka Šišona vārdu, turklāt tas nebija televīzijas skatītāja vai aktīva simfonisko koncertu apmeklētāja viedoklis par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) galveno diriģentu, bet redzējums «no iekšpuses». Vai tas nozīmē…?Pagaidām tas nozīmē to, ka esmu pieaicinātā mūziķe, neesmu jau vēl LNSO štatā. Verdi operas «Otello» koncertiestudējums Lielajā ģildē būs tikai mans ceturtais projekts ar šo orķestri.– Ceturtais projekts valsts galvenajā orķestrī… Ņemot vērā, ka esi vēl skolniece, tev labi piestāv šis «tikai»! Kamēr vēl neesi pavisam liela zvaigzne, varbūt pastāsti par savu mūziķes karjeras sākumu.Esmu pavisam parasta deviņpadsmitgadīga jelgavniece. Bērnu mūzikas skolā nomācījos tikai trīs klases, jo sāku ļoti vēlu – divpadsmit gadu vecumā, kad vēl nemaz nepazinu notis. Pamata izglītību apguvu Jelgavas 5. vidusskolā, dziedāju koros un ansambļos, ar «Zvoņņicu» un Jeļenu Vavilovu esmu saistīta vēl joprojām.– Kā tad nonāci pie obojas?Atklāti sakot, oboju es pati neizvēlējos. Galvenā bija vēlēšanās dziedāt. Bet vai nu vokālistos īsti nebija vietas, vai vēl kādu iemeslu dēļ man piedāvāja izvēlēties vienu no trim instrumentiem: flautu, klarneti vai oboju. Izdomāju tā – flautu spēlē «visi», klarnete īpaši nevilināja, nu tad atlika oboja. Lai gan par to kā instrumentu nezināju praktiski neko.Sava loma bija arī ģimenes budžetam (Anastasijai ir četras māsas un brālis – red.), jo obojas iegādei tika solīta palīdzība. Tikai, kad biju jau ieskaitīta obojas klasē, internetā palūkojos, kā šis instruments izskatās.Kad aizgāju uz pirmo obojas stundu un dzirdēju, ka skolotājs Dainis Cimermanis iepūš instrumentā, nodomāju: «Ak šausmas, kas par pīles pēkšķēšanu!» Tikai ar laiku sapratu, ka oboja ir mans īstais instruments.– Dainis Cimermanis ir arī praktiķis – LNSO mākslinieks. Vai tieši viņam jāpateicas par tavu nokļūšanu orķestrī pie pults?Sākās tas tiešām ar skolotāja Cimermaņa tālruņa zvanu: «Anastasij, tev vakarā noteikti jābrauc uz Rīgu, nav kas spēlē trešo oboju!» Tas bija Riharda Vāgnera operas «Dievu mijkrēslis» mēģinājums, un šajā lieliestudējumā, kā zināms, vajadzēja gan LNSO, gan citus papildspēkus.Skolotājs mani brīdināja, ka ļoti iespējams ir variants – tevi paklausīsies un pateiks paldies. Protams, es to sapratu, jo galu galā esmu tikai skolniece. Bet viss izdevās labi, un nu manā biogrāfijā ir Vāgners vācu diriģenta Korneliusa Meistera vadībā.– Var saprast, ka ar to sadarbība ar LNSO nebeidzās.Piedalījos Mocarta programmā, ar ko orķestris un poļu diriģents Zbigņevs Graca Ziemassvētku turnejas laikā viesojās arī Jelgavā. Savukārt programmā «Simfoniskie koncerti bērniem un vecākiem» uzvedumā «Ziemas balets» spēlēju Stravinski diriģenta Andra Vecumnieka vadībā.– Un nu esi nonākusi līdz Karelam Markam Šišonam.Nu jau divas nedēļas norit intensīvs mēģinājumu darbs ar Verdi operu «Otello». Šišons ir ļoti prasīgs diriģents un piekasās pie katra sīkuma. Bet tajā pašā laikā mēs redzam rezultātus. Lai gan pirms gada, kad gāju spēlēt orķestrī pie Aigara Meri, arī ļoti baidījos. Toreiz izpildīju Vivaldi dubultkoncertu kopā ar savu skolotāju Daini Cimermani, viņš pirmo oboju, es – otro.Bet nu, kaut ne solo, «Otello» iestudējumā būšu otrā oboja LNSO. Blakus man sēž Egils Upatnieks, kurš šoreiz spēlē angļu ragu, bet pirmā oboja ir Lāslo Hadadi no Parīzes konservatorijas. Atrasties vien šādā kompānijā nozīmē ļoti daudz… Pēc gadiem gan esmu pati jaunākā. To, ka esmu vēl ļoti «zaļa», apzinos tīri labi. Brīžiem jāpārvar arī psiholoģiskā barjera – kaut kas nesanāk, un, ja domāsi par to, ka tūlīt atkal neizdosies, tad arī neizdosies. – Jelgavas Mūzikas vidusskolā grasies beigt ne tikai obojas klasi?Arī kordiriģēšanu. Esmu ļoti pateicīga diviem skolotājiem, kas man ielika pamatus, – Dainim Cimermanim obojas spēlē un Jeļenai Vavilovai diriģēšanā. Esmu domājusi, kāpēc man vajadzīgs arī tas, bet, ja skatos ļoti dziļi nākotnē, tad mani aizrauj diriģēšana. Un pat ne tik daudz kora, cik orķestra vadīšana.– Pabeigsi skolu un pēc tam?Stāšos Latvijas Mūzikas akadēmijā, un es ticu, ka tikšu, jo neredzu sev citu nākotni kā tikai mūzikā. Ceru, ka iestāšos budžeta grupā, jo citas iespējas man nav. Pēc četriem gadiem, kad pabeigšu obojas bakalaura programmu, sākšu apgūt orķestra diriģēšanu (protams, nedomāju pamest arī oboju). Negribas «sēdēt uz vietas» – ko tad es, visu mūžu tikai oboju spēlēšu?– Pasaulē gan nav visai daudz orķestra diriģentu – sieviešu.Dažreiz es pati neticu, ka tas iespējams, bet ir pienācis laiks reformām.
