Kad dēlam bija jāsāk mācīties 1. klasē, mūsu dzīvesvietai Garozas ielā vistuvāk atradās 4. vidusskola. Piedāvāja bērnu laist 1.e klasē, kur viņš būtu jau 40. audzēknis. Sapratu, ka tas ir absolūti nejēdzīgi – jāmeklē alternatīva.
«Kad dēlam bija jāsāk mācīties 1. klasē, mūsu dzīvesvietai Garozas ielā vistuvāk atradās 4. vidusskola. Piedāvāja bērnu laist 1.e klasē, kur viņš būtu jau 40. audzēknis. Sapratu, ka tas ir absolūti nejēdzīgi – jāmeklē alternatīva. Pats labi zinu, ko nozīmē mācīties tik lielā klasē: ātri vien izstrādājas savs mācību plāns. Piemēram, es skolā zināju, ka bioloģiju varu mācīties reizi divās nedēļās, jo biežāk mani neizsauks. Sāku raudzīties uz tuvējām lauku skolām. Noteikums bija, lai bērns varētu izmantot pilsētas autobusu, – tātad Teteles, Ozolnieku, Svētes vai Aizupes skola. Mūsu izvēle krita uz Aizupi. Tā sākās dēla karjera šajā skolā un līdz ar to arī mana karjera Skolas padomē. Patlaban puika jau mācās 6. klasē, un es neko nenožēloju,» stāsta Jelgavas rajona Vecāku padomes priekšsēdētājs Aivars Gulbis.
Izglītības un zinātnes ministrija ir noteikusi, ka katrā skolā ir jādarbojas Skolas padomei, kurā ietilpst pedagogi, direktors, Skolēnu pašpārvaldes pārstāvji un vecāki. Skolas šo noteikumu ievēro, bet bieži vien tas ir tikai ķeksītis.
Vai arī jūs, piekrītot strādāt Skolas padomē kā vecāku pārstāvis, nedomājāt, ka tas būs tika ķeksīša pēc?
Protams, ka tāda bija mana pirmā reakcija, ja nu reiz ļoti vajag, labi – piekritīšu. Līdz tam biju ļoti parasts tēvs, kas uzskatīja, ka mans uzdevums ir bērnu radīt, izaudzināt līdz skolas vecumam un tad nodot skolotāju pārziņā. Tālāk jau tas ir viņu darbs tikt galā ar manu atvasi.
Bet domas mainījās. Kāpēc?
Tāda īsta sasparošanās bija pēc tam, kad nomainījās skolas direktores – Veras Juhņēvičas vietā nāca Klāra Stepānova, jauna, savā amatā vēl bez pieredzes. Tad bija jāizšķiras, vai viņai palīdzēt vai ne. Pirmkārt, mans dēls ir šīs skolas audzēknis, un es taču vēlos, lai skolā dzīve būtu maksimāli laba. Otrkārt, šo izšķiršanos noteica mans princips oponēt un pierādīt pilsētniekiem, ka lauku skola nav nekas sliktāks vai mazvērtīgāks.
Jau direktores Veras laikā sākām organizēt interesantas tikšanās ar dažādiem speciālistiem. Tajās vecāki varēja gūt jaunus iespaidus un zināšanas, jo laukos parasti skola ir arī kultūras centrs. Šo ideju mēģinājām realizēt. Kad notika skolas vecāku sapulces, uz tām aicinājām dažādus speciālistus – runājām par pusaudžu psihi, ģērbšanās stilu, ētikas pamatprincipiem un citām lietām.
Parasti gan uz šādām sapulcēm atnāk pāris mammu…
Pie mums tā nebija – atsaucība bija laba. Ar laiku jau varējām tikšanās organizēt, nepiesaistot tās kādam citam notikumam, jo zinājām, ka interesenti būs.
Kas bija pirmais nopietnais jautājums, pie kā ķērās vecāki?
Kas ir tas, kā mūsu izglītības sistēmai trūkst visvairāk? Protams, nauda. Vecāki to saprata. Ar līdzekļiem, kas tiek skolai piešķirti, var veikt tikai kārtējos remontus, bet kaut kam nopietnākam naudiņas vienkārši pietrūkst. Vienojāmies, ka vecāki varētu savā pārziņā ņemt klašu remontus – mēs ziedotu naudu un savu darbu, lai telpas vasarā atsvaidzinātu, bet pārējos līdzekļus varētu novirzīt lielākiem remontiem. Piemēram, tolaik katastrofālā stāvoklī bija sporta zāles grīda – vienā brīdī bērni varēja tai izkrist cauri.
Vai tiešām tā uzreiz visi bija gatavi maksāt? Nav jau noslēpums, ka laukos nebūt nedzīvo tie turīgākie ļaudis.
Jāatzīst, ka lielas diskusijas tas neizraisīja – kurš nevarēja materiāli palīdzēt, ķērās pie remontdarbiem. Vienīgais, kas bija jāizcīna vecākiem, lai tiktu mainīta kabinetu kārtība, – mēs gribējām, lai bērnam būtu sava telpa no 1. līdz 9. klasei, bet skolotāji būtu tie, kas staigā. Ideja pavisam vienkārša – ja reiz es savām rokām un līdzekļiem taisu remontu, tad daru to maksimāli labi, lai tas kalpotu ilgi, un negribu, lai nākamajā gadā viss jāsāk no jauna. To arī panācām, un tad jau vecāku starpā izcēlās tāda kā konkurences cīņa – man gribas savu darbu paveikt labāk. Bet tā bija pozitīva konkurence.
Cik noprotu, šāda pozitīva konkurence jūsu darbu virzīja arvien tālāk un plašāk?
Tieši tā. Kad sapratām, ko spējam, ķērāmies jau pie Napoleona cienīgiem plāniem. Aiz skolas atradās aizauguši džungļi – čūskulājs, kur sākumā gribējām izveidot ko līdzīgu Ozolnieku veselības takai. Vecāki netaupīja ne laiku, ne līdzekļus un kopā ar bērniem aktīvi iesaistījās darbos – izveidojām Zaļo klasi, kur brīvā dabā bērni apgūst bioloģiju, ierīkojām sporta laukumu ar dažādiem sporta rīkiem. Tagad bērni uzņēmušies rūpi par šo vietu. Paradokss – 7. klases zēni kādu dienu bija sabojājuši dažus sporta rīkus, bet piektie atskrēja pie direktores asarām acīs un ar skandālu panāca, ka septītie savu postījumu novērš. Paši taču to uzcēluši, bet kāds atļāvies iznīcināt!
Tas ir tas, ko saucam par sava īpašuma aizsargāšanu, un, ja var panākt ko tādu, ir lieliski. Nākamais mūsu plāns – skolas priekšā izveidot strūklaku. Nepatīk mums tā skolas priekša, un viss. Kāpēc gan tur nevarētu būt skaista strūklaka?
Pamazām pēc aktivitātēm sava dēla skolā jūs sākāt uz iniciatīvu skubināt arī citu rajonu skolu vecākus?
Jā, tas bija interesanti. Ministra Māra Vītola laikā tika izveidota nosacīti valsts mēroga Vecāku padome, kurā darbojās Rīgas un tās tuvumā esošo rajonu skolu pārstāvji. No Jelgavas rajona ieteica mani, jo tas vienkārši bija ērti – darbs Rīgā, ērtāka iespēja tur nokļūt. Diskutējām un analizējām daudz dažādu jautājumu, lielu daļu no tā visa ministrija arī ņēma vērā, bet mainījās ministri, un padome tika likvidēta. Tas bija muļķīgākais, ko varēja izdarīt. Tagad esam nolēmuši cīnīties, lai šī padome tiktu atjaunota, – uzstādīsim ministram ultimātu. Tolaik rajona Izglītības pārvalde mudināja mani šīs labās tendences neatmest un turpināt realizēt mūsu rajonā – izveidojām rajona Vecāku padomi, kurā darbojās no katras skolas viens vecāku pārstāvis. Izrādījās, ka vecākiem ir daudz neskaidrību – Izglītības pārvaldes un pašvaldības funkcijas saistībā ar skolu, mācību metodika, direktora funkcijas, pedagogu kvalifikācija, ēdināšana skolās, atzīmju sistēma, pārbaudes darbi. Interesanti, bet neviens nejautāja par naudu. Panācām, ka ar mums par savu darbu runā un atskaitās gan direktori, gan Izglītības pārvalde, gan pašvaldības, – viņi tiešām cenšas ņemt vecāku viedokli vērā un skolu dzīvi padarīt labāku.
Vai tas tomēr nebūtu skolas administrācijas pienākums – rūpēties par labāku skolas dzīvi?
Nepiekrītu. Vai zināt, uz ko balstās izglītība? Tie ir trīs vaļi – vecāki, bērni, skolotāji. Un pirmais ir vecāki. Ja nebūtu viņu, nebūtu bērnu, un nevienam nevajadzētu skolotājus. Tātad, kas pasūta mūziku? Vecāki ir neatkarīgi, tāpēc spēj panākt krietni vairāk. Kas pieņem darbā direktoru? Izglītības pārvalde un pašvaldība. Vai jūs gribētu strīdēties ar saviem darba devējiem? Protams, ne. Bet vecākus viņi ir spiesti uzklausīt, jo kas tad laidīs bērnus skolā, kur netiek ņemtas vērā viņu intereses. Agrāk vecāki bija noskaņoti pret skolu (tā nespēj to un to), bet tagad viņi ir nostājušies kā mūris priekšā savai skolai un aizstāv tās intereses.
Jums šiem pienākumiem vēl atvēlēti tikai trīs gadi – tad jūsu dēls būs beidzis 9. klasi.
Es tā nedomāju. Nav man otra bērna, un tas arī netiek plānots, bet kāpēc gan Aizupes skola nevarētu kļūt par vidusskolu? Tas nav nereāli. Kas tam ir vajadzīgs – normāls izglītības līmenis, un mūsu spēkos ir to panākt. Audzēkņu noteikti netrūktu, problēma varētu būt telpas, bet arī to var atrisināt – jāceļ papildu ēka.
Nē, tie nav tikai trīs, bet veseli trīs gadi. Mēs ar direktori jau vienojāmies, ka plānus īstenosim pēc formulas n+1, kur n ir īstenojamo darbu plāns, bet 1 – tas, kas patlaban šķiet nereāls.
Jūs arī pats esat saistīts ar izglītības sistēmu – esat RTU docents.
Tas nu bija dzīves paradokss. Tā var notikt tikai juku laikos. Savulaik nesapratu, kāda nozīme ir izglītībai. Inženierīši pelnīja tik mazas algas, ka labāk strādāju par šoferi. Astoņdesmito gadu beigās aizgāju strādāt uz muitu – mani ieveda mežā un pateica, ka te pēc mēneša būs muitas postenis un es būšu tā vadītājs. Tā arī notika. Tad iebruka OMON, un mani pārcēla uz Bausku par muitas nodaļas priekšnieku, vēl pēc pāris mēnešiem jau biju Latvijas Muitas departamenta direktora vietnieks. Pusgada laikā no ierindnieka līdz tādam amatam – tas var notikt tikai juku laikos. Tad arī nolēmu, ka jāiegūst izglītība. Iestājos RTU, kur gribēju apgūt muitas lietas. Saņēmu lekciju plānu, un tur rakstīts, ka muitas likumdošanas priekšmetu lasīs A.Gulbis. Nodomāju – interesanti, mans uzvārda brālis, bet tad pienāca vadība un pavaicāja, vai esmu gatavs lasīt lekcijas. Unikāli – pats savam kursam lasu lekcijas. Vienkārši tolaik pats strādāju pie muitas likumu izveidošanas, un Latvijā nebija cita cilvēka, kas varētu to tik labi pārzināt. Tā arī aizsākās mana karjera augstskolā. Vienmēr esmu teicis – nespļauj kāpostos, kas pašam būs jāēd. Agrāk domāju: tikai ne sievu, kas būtu mediķe vai skolotāja. Taču iznāca, ka pats esmu pedagogs, bet sieva – mediķe.
***
Aivars Gulbis, Jelgavas rajona Vecāku padomes priekšsēdētājs
Dzimis – 1958. gadā Jelgavā un joprojām dzīvo šajā pilsētā.
Izglītība – Rīgas Tehniskā universitāte, ekonomikas zinātņu maģistrs.
Ģimenes stāvoklis – precējies, dēlam – 12 gadu.
Amats – RTU Starptautisko ekonomisko sakaru un muitas institūta docents.
Mīļākie bērnības skolotāji – savulaik 1. vidusskolas 6. klases audzinātājs Viesturs Kalnājs, literatūras skolotāja Anna Zabothene, 1. vidusskolas direktore Elvīra Krišjāne.
Hobijs – ģimene, lauku darbi, ceļošana pa Latviju.
Pēc horoskopa skorpions. Horoskopiem tic un cenšas nedarīt lietas, kas attiecīgajā dienā nav vēlamas.
