Vairākus gadus ilgušie «puslikumīgie» maksājumi skolām nu ir nonākuši sabiedrības uzmanības lokā.
Vairākus gadus ilgušie «puslikumīgie» maksājumi skolām nu ir nonākuši sabiedrības uzmanības lokā. To dēļ notikuši vairāki konflikti skolēnu un izglītības iestāžu vadību starpā, kā arī izraisījušās asas diskusijas šā jautājuma risināšanā. Runa ir par bezmaksas izglītības iestādēm, kuras, vēloties uzlabot skolas inventāru, mācību procesu un tā rezultātus, no skolēniem ievāc «ziedojumus». Turklāt tie dažkārt tiek paģērēti visai striktā tonī.
Naudu vajag visiem
Kā zināms, pašlaik valstī naudas diemžēl nepietiek ne tikai militārajām vajadzībām, bet pat par prioritāti uzskatāmajai izglītībai. Skolās, kuras pamet arvien vairāk speciālistu (it sevišķi svešvalodu), naudu atlikt papildu mācību līdzekļiem ir gandrīz neiespējami. Tā kā Izglītības likumā stingri aizliegts par pirmsskolas, pamatskolas un vidusskolas izglītību iekasēt naudu, tad skolas izdomājušas viltīgāku gājienu, kā tikt pie līdzekļiem – proti, vāc ziedojumus.
Ziedojumi ir līdzekļi, kurus kāda persona brīvprātīgi iemaksā pēc palīdzības alkstošās personas vai organizācijas fondā, neprasot par to atlīdzību. Diemžēl tieši brīvprātības princips visbiežāk tiek pārkāpts šajās maksājumu attiecībās. Par neziedošanu bieži vien skolēnam tiek pārmesta naudas tērēšana savām vajadzībām, kas, manuprāt, ir katra paša izvēles cienīgs pasākums. Tāpat esmu saskāries ar parādību, ka «skolas naudas» nemaksāšanas dēļ skolēni tiek spiesti strādāt «sabiedriskos darbus».
Vēl viens brīvprātīgās maksāšanas mīnuss ir līdzekļu necaurspīdīgums. Lielā daļā skolu vecāki un skolēni nemaz neredz sava «darba augļus» vai arī ir ļoti pārsteigti, redzot, kā tiek iztērēti viņu saziedotie līdzekļi. Neatrisināta problēma ir arī līdzekļu iekasēšanas mehānisms. Bieži vien par «ziedojumu kasieri» klasē tiek iecelts kāds skolēns, kas terorizē tos, kuri nemaksā, vai arī informāciju par ģimenes finansiālo stāvokli nodod dzirdīgām ausīm. Tāpēc ir nopietns pamats uztraukties par to, ka tuvākajā nākotnē «skolas naudas» iekasēšana var kļūt par diezgan asu sociālo problēmu.
Taču tas nebūt nenozīmē, ka skolās būtu jāaizliedz vākt brīvprātīgos ziedojumus. Jautājuma jēga slēpas pavisam citā aspektā. Ir jāsakārto maksājumu attiecības un, cik iespējams, precīzi jā novērš likumā saskatāmās nepilnības, kā arī jāievieš jauni punkti neskaidro jautājumu likvidēšanai.
Skolu programmas – ierobežotas
Diemžēl ar ziedojumu jautājuma atrisināšanu sāpīgā «izglītības lieta» nekļūs vieglāka. Vēl viena problēma saistīta ar pulciņu un papildu nodarbību apmaksu, kas notiek ar skolas vadības ziņu. Tā kā skolas var piedāvāt tikai šauru pakalpojumu loku, kas paredzēts kā bezmaksas, ļoti daudzi priekšmeti un skolēnu intereses tiek atstātas novārtā. Lai kompensētu robus zināšanās un nespēju skolēniem piedāvāt viņus interesējošus priekšmetus, skolās tiek organizēti dažādu veidu pulciņi un papildapmācības, kam nepieciešami papildu līdzekļi. Bet, ievērojot likuma burtu, šāda veida darbība ir nelikumīga. Skolai būtu jāorganizē savs uzņēmums, kas, maksājot nodokļus, sniegtu papildizglītību. Viss it kā šķiet saprotams, taču aktuāls ir jautājums par skolu būtību. Vai tās ir bezmaksas izglītības iestādes, vai arī lēnām pārvēršas par privātskolām, kurās pavisam drīz nebūs vietas maznodrošinātajiem bērniem?
Neizprotama situācija, kas raksturojama kā abu iepriekšminēto izglītības apmaksas sistēmu hibrīds, ir radusies ap tā saukto piemaksu sistēmu. Labi angļu un citu svešvalodu speciālisti par algu, kuru piedāvā valdība vai pašvaldības, vairs strādāt neiet, un pūles, kuras tiek pieliktas, lai tos vilinātu pārkāpt skolas slieksni, var vainagoties ar veiksmi tikai vienā gadījumā – ja valsts noteiktajām algām tiek noteikta piemaksa. Kā noformēt šo situāciju? Ja skolās darbosies paralēls uzņēmums, kurš piedāvās papildnodarbības angļu valodā, tad skaidrs, ka ne visi varēs atļauties maksāt par šiem pakalpojumiem. Arī paslepus organizētās piemaksas ir nelikumīgas.
Atliek secināt, ka krietni vien būtu jāpielabo pirms 7. Saeimas vēlēšanām izdotais Izglītības likums, kurā pirmsvēlēšanu karstuma ietekmē jau šā gada vidū tika plānots palielināt skolotāju algas. Diemžēl tā bijusi tikai ilūzija un skolotājiem būs jāpagaida līdz 2000. gada 1. janvārim, kad noteikts nākamais (bet vai reāli izpildāmais?) algu paaugstināšanas datums. Par Izglītības likuma «atvēršanu» jau runājušas vairākas Saeimas frakcijas, un cerams, ka iepriekšminētās problēmas kaut kad tiks atrisinātas.
