Var šķist pārsteidzoši, taču izrādās, ka eiropeiskajā Latvijā dažās jomās valda tāds pats princips, kādu izmanto izlutināti bērneļi un kaprīzas jaunavas – man vajag, un viss.
Var šķist pārsteidzoši, taču izrādās, ka eiropeiskajā Latvijā dažās jomās valda tāds pats princips, kādu izmanto izlutināti bērneļi un kaprīzas jaunavas – man vajag, un viss. Tādā gadījumā atliek tikai atrast veidu, kā šo «vajag» piepildīt, jo no nekā jau, kā zināms, nekas nerodas.
Tas, ka valstij vajadzīgi līdzekļi, nav noliedzams, un galvenais veids, kā piepildīt valsts budžetu, ir veiksmīga nodokļu politika. Cits jautājums, kādi mehānismi tiek izmantoti, lai pie nepieciešamās naudas tiktu, un te nu attiecīgās Latvijas valsts struktūras parāda ģeniālu izdomu. Visu procesu caurvij acīmredzama loģika, ka ir vērts «slaukt» tikai tās nozares, kur ir ko ņemt. Pastāv vēl viens nosacījums, ka objektam, kas tiek ar kārtējo maksājumu aplikts vai kam šis maksājums tiek paaugstināts, jābūt pietiekami pieprasītam. Jo nav jēgas aplikt ar papildu nodokli, piemēram, lidaparātu tirdzniecību, kas mūsu valstī nav attīstīta.
Līdztekus maizes cepējiem un zārcniekiem par stabilu «slaucamo» auditoriju kļuvuši autobraucēji, un pēdējo piecu gadu laikā par upuriem krituši automašīnu īpašnieki, vienlaikus nokļūstot beztiesīgu valsts ķīlnieku lomā.
Sākotnēji «pēkšņi» tika konstatēts, ka Latvijas autoceļi ilgstošas remontdarbu pauzes dēļ ir neapmierinoši, un, lai iegūtu līdzekļus ceļu labošanai un tālākas to kvalitātes lejupslīdes novēršanai, neatlika nekas cits kā paaugstināt akcīzes nodokli degvielai, kas turklāt tika darīts jau iepriekš, pirms skandalozajiem likuma grozījumiem 1996. gadā. Pēc īslaicīga remontdarbu un cerību uzplaiksnījuma atklājās savdabīgs paradokss – valstī turpināja palielināties transporta līdzekļu skaits un degvielas patēriņš, taču ieņēmumi no akcīzes nodokļa samazinājās. Cēloņi nebija tālu jāmeklē – valsts struktūru amatpersonu prasmīgi piesegta kontrabanda un pieprasījums pēc lētākas, kaut arī «kreisās», preces acīmredzami darīja savu, bet autobraucēju vairumam neatlika nekas cits kā «pa dārgo» uzpildīties benzīntankos un lauzt automašīnas uz izdangātajām, pūrā nesalokāmajām «tēva jostām».
Ar šo gadu Saeima un valdība, vienlaikus atzīstot valsts nespēju novērst kontrabandu, autoīpašniekiem ir uzlikusi dubultiemauktus – jāmaksā ne vien «bākā ielietais» akcīzes nodoklis, bet arī lielāka ikgadējā transporta nodeva, turklāt saskaņā ar drošu avotu sniegtu informāciju tās paaugstināšana turpināsies arī nākamos gadus. Valsts var būt pārliecināta, ka problēmas ar nodevas iekasēšanu, kā tas bija ar akcīzes nodokli, nebūs – šis maksājums tiek veikts reizi gadā Ceļu Satiksmes drošības direkcijā, turklāt bez nodevas samaksas netiek ļauts iziet ikgadējo tehnisko apskati, un autobraucējam nav kur sprukt. Vismaz līdz brīdim, kamēr kontrabandisti līdz ar degvielu nesāks piedāvāt viltotas apskates uzlīmes….
No ārpuses mašīnu bojā nekvalitatīvi ceļi un ziemā izkaisītais sāls, no iekšpuses – nekvalitatīva degviela. Izrādās, naudu, turklāt ne mazo, iekasējošā valsts ne tuvu nespēj izkontrolēt, kā tiek ievēroti normatīvos noteiktie, uz degvielu attiecinātie standarti. Saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Akcīzes preču pārvaldes priekšnieka Dzintara Jakāna teikto no Latvijā strādājošajām vairāk nekā sešsimt degvielas uzpildes stacijām (DUS) tajās tirgoto naftas produktu kvalitāte gada laikā pārbaudīta mazāk nekā desmit procentos DUS, vidēji gandrīz katrā desmitajā konstatējot degvielas neatbilstību spēkā esošajiem standartiem. Taču vairāk izkontrolēt līdzekļu trūkuma dēļ neesot iespējams….
Citādi kā par stulbumu šo situāciju nosaukt pagrūti – valsts, kas plēš trīs ādas no autobraucējiem, nespēj nodrošināt elementāru kontroli naftas biznesā (vai tāpēc, ka no šīs nozares valsts kasē ienāk vēl vairāk līdzekļu?), autobraucējus atstājot likteņa varā. Tas nekas, ka DUS ir ideāli piemērota vieta kontrabandas «atmazgāšanai», tas nekas, ka apšaubāma surogāta ieliešana bākā ir puslīdz drošs garants nepieciešamībai pēc dzinēja remonta un milzu tēriņiem.
Taču par spīti visam valsts tās priekšstāvju izskatā vienalga turpina «plēst», pārlieku neuztraucoties par degvielas kvalitāti. Bez īpašiem pārdzīvojumiem – jo lepno dienesta auto dzinēju sabojāšanās gadījumā ne deputātam, ne ministram no savas kabatas jāmaksā nebūs.
