«Apdomājiet, pirms dodaties lielajos peļņas ceļos uz ārzemēm!» tos, kas cer ārzemēs sapelnīt lielo naudu, brīdina Andris.
«Apdomājiet, pirms dodaties lielajos peļņas ceļos uz ārzemēm!» tos, kas cer ārzemēs sapelnīt lielo naudu, brīdina Andris. Viņš Anglijā pavadījis trīs gadus, cerot, ka mājās atvedīs «lielo rubli». «Ja es zinātu, kas mani tur sagaidīs, būtu palicis Latvijā, darot vienalga kādu darbu. Te vismaz pret mani izturētos kā pret cilvēku…»
Daloties pieredzē, Andris atgādina – nav laimes zemes un nekur nauda neaug kokos
Ar meliem – pāri robežai
Jaunībā katram gribas dzīvot daudz labāk un uzturēt pašam sevi. Tieši ārzemes tad liekas pievilcīgākā iespēja, lai pelnītu lielo naudu. Daļa cilvēku par jauno darba vietu izvēlas Anglijas fermas. To darīja arī Andris. «Izlasīju sludinājumu, kur piedāvāja peļņas darbu Anglijā. Šādu sludinājumu ir ļoti daudz, izlasāmi gandrīz katrā avīzē. Noteikumi bija tādi: vajadzēja samaksāt 200 latu par to, ka man iedod Anglijas kontaktpersonas telefona numuru, un tā darba lietas kārtos tālāk. Viss bija jāmaksā pašam. Anglijā ir grūti iekļūt, jo iebraucējus, īpaši no Baltijas valstīm, uztver kā iespējamos imigrantus. Ja «pelnītāju» valstī neielaiž, no samaksātajiem 200 latiem atpakaļ tiek saņemti tikai 100. Cerību pilns es piekritu šiem noteikumiem un samaksāju noteikto summu.
Uz Angliju braucām 32 – latvieši, leiši un citi strādātgribētāji, kas lielākoties nāca no nabadzīgākajām valstīm. Pāri robežai tikām 22, arī es. Apmetāmies viesnīcā, kur pavadījām trīs dienas, lai sazvanītu sarunāto kontaktpersonu.
Valstī iebraucām kā tūristi. Tur prasīja, cik daudz mums ir naudas un par ko strādājam. Teicu, ka naudas ir daudz vairāk, nekā bija patiesībā, jo to nelika parādīt, toties tas atviegloja iekļūšanu valstī. Arī profesiju izvēlējos tādu, ko pat tulks īsti nemācēja iztulkot, tāpēc robežsargi mani lika mierā. Anglijā bija jāsamaksā 150 mārciņu par to, ka mani iekārto darbā, bet tas bija bez garantijas. Darbavietā vajadzēja samaksāt arī par dzīvošanu (35 mārciņas nedēļā), neskaitot pārtikas izdevumus.
Par darba solījumu – 150 mārciņu
Gaidot apsolīto darbu, pavadīju pusotru mēnesi – vairāki fermeri atteica. Lai izdzīvotu, pārdevu lielāko daļu savu mantu. Pēc ilgās gaidīšanas man un vēl vienam latvietim, kurš tāpat kā es laiku pavadīja gaidot, atkal iedeva telefona numuru. Sazvanījāmies un sarunājām tikšanos. Bija jābrauc uz pilsētu netālu no Londonas, un pulksten 22 kontaktpersonai vajadzēja mūs sagaidīt. Bet šis cilvēks parādījās tikai no rīta, tādēļ pārnakšņojām parkā. Nākamajā dienā mūs aizveda uz vietu, kur darbu cerēja iegūt arī citi. Atkal bija jāmaksā 150 mārciņu par darbā iekārtošanu, bet, tā kā visiem uzreiz darāmā nepietika, gaidījām vēl divas nedēļas. Pēc tam tiku darbā – novācu salātus. Solīja 150 mārciņu dienā, bet, pat ļoti smagi strādājot, nekad nenopelnīju vairāk par 36. Neviens darbs nav mūžīgs, un pēc neilga laika man bija jāmeklē cits. Šoreiz bija jāvāc zemenes, protams, pirms tam samaksājot 150 mārciņu par iekārtošanu. Dzīvojām karavānās briesmīgos apstākļos. Saimnieks bija neciešams un darbs – ellīgi smags. Fermā strādāja arī studenti, kas brauca programmas HOPS ietvaros, bet viņu darba apstākļi, kaut gan viņi strādāja oficiāli, nebija īpaši labāki.
Guļot vagā, nopelnīt nevar
Par saimnieku neviens nesūdzējās tikai tādēļ, ka viņš var nedot rekomendācijas citam darbam. Un tad atliek vien doties mājās. Pienāca brīdis, kad strādātāju kļuva par daudz, tādēļ saimnieks izvēlējās četrus nelegālos, ko atlaist. Viņu vidū biju arī es…
Cerībā nopelnīt, mainot vienu darbavietu pret citu, Anglijā pavadīju trīs gadus. Vidēji pelnīju 60 līdz 120 mārciņu dienā, bet tas bija tad, kad strādāju. Protams, alga bija atkarīga no ražas un čakluma. Guļot vagā, nopelnīt nevar neko! Bija arī tukšie mēneši, kad nepelnīju nemaz… Un tādu bija ne mazums.
Cilvēki, kas iebraucējiem sagādā darbu, paši pirms vairākiem gadiem ir ieceļojuši, lai meklētu laimi jeb naudu. Viņiem ir fermeru un darba devēju telefonu numuri un koordinātas, tagad viņi pelna, nodibinot savu darbā iekārtošanas aģentūru. Tā gan lielas garantijas nedeva, bet tas bija pietiekami nelegāliem ieceļotājiem.
Savējie noēdīs bez sāls
Kādēļ gan es tik ilgi uzturējos šajā murgā? Atbilde ir vienkārša – cerēju kaut ko nopelnīt… Pavadot trīs gadus Anglijā, gadu esmu bijis bez darba.
Starp citu, man ir arī kāda diezgan nepatīkama atziņa, pie kuras nonācu, strādājot ārzemēs. Ar savējiem, proti, latviešiem, citās valstīs nevar ielaisties nekādās darīšanās, jo savējie noēdīs bez sāls. Latvietis latvietim nekad neaizdos naudu, kad būs grūti, bet ungārs vai horvāts, vai vienalga kāds cits to noteikti izdarīs.
Skaidrs ir tas, ka šāda dzīve, mēģinot nopelnīt lielo naudu, ir kā sev parakstīt nāves spriedumu. Jebkurā laikā var uzkulties imigrācijas policija, un pat, ja tu strādā oficiāli, tā var atrast iemeslu izsūtīšanai no valsts.
Anglijā secināju, ka liela daļa studentu, kas ierodas valstī kā oficiālie strādnieki jeb praktikanti, kļūst par nelegālajiem strādniekiem. Tas ir tāpēc, ka saimnieku attieksme pārsvarā ir slikta, bet cilvēkam gribas nopelnīt un atbraukt no «laimes zemes» ar kādu «piķīti» kabatā… Lai nomainītu saimnieku oficiāli, kā jau iepriekš minēju, vajadzīga viņa rekomendācija, bet, tā kā to iegūt gandrīz nav iespējams, studenti savu darbu turpina kā nelegālie.
Lai izkrāptu naudu, izdomas netrūkst
Londona ir pilsēta, kur var apšmaukt vienā minūtē. Kā piemēru varu minēt kādu stāstu. Jauns darba meklētājs, gluži kā es, atbraucis uz Londonu. Viņu tur sagaida «lietu nokārtotājs», kas, uzzinot, ka iebraucējs neprot angļu valodu, klusībā saberzē rokas, nodomājot: «Veiksme gan!» Viss notiek ļoti vienkārši – it kā tiek nokārtots darbs viesnīcā. Darba meklētājs ar kārtotāju dodas uz to. «Lietu kārtotājs» pieiet pie administratores un kaut ko cītīgi runā, tēlo it kā rakstītu un dotu papīrus. Īstenībā viņš vienkārši uzprasa, cik maksā numuriņš vai vienalga ko citu. Galu galā administratore pamāj ar galvu un viss ir «nokārtots». Blēdis no jaunā strādnieciņa par darījumu paprasa 150 mārciņu un saka: «Rīt pulksten tikos un tikos esi šeit. Pieej pie administratores, un viņa tev pateiks, ko darīt. Tu esi pieņemts darbā.»
Jaunais strādnieciņš nākamajā dienā pēc sarunas ar administratori var tikai noplivināt rokas. Viņš nesaprot angliski, viņa neizpratnē mirkšķina acis, brīnoties, ko gan tāds noskrandis puišelis var vēlēties šajā pieczvaigžņu viesnīcā. Vienīgais, ko administratore beigās parāda, ir ceļš uz durvīm. Un studentiņš dodas jaunos darba meklējumos, bet tādi krāpnieki pelna kaudzēm naudas, jo strādāt gribētāju nekad netrūks.
Uz māju jābrauc ar naudu
Strādājot nedrīkst uzticēties nevienam, pat ne draugam. Arī man vairākas reizes ir nozagta nauda, un Dievs vien zina, kas to izdarījis. Daudzi, strādājot ārzemēs, nodzeras vai arī «nonarkojas» (aizraujas ar zāles pīpēšanu), un tas viss notiek stresa dēļ. Cilvēkiem nav naudas, ir bezcerība, un viņi neredz nekādu izeju. Turklāt parādos arī nevar doties mājās – ko teiks ģimene un otrā pusīte? Nenoliedzu, ka ir cilvēki, kas no Anglijas atbrauc ar vismaz tūkstoti latu uz rokas… Bet cik daudz ir tādu, kas pārrodas pilnīgā bezcerībā un depresijā, nodzērušies un pilnīgi bez spēka, ar sabojātu veselību! Lai normāli ēstu, Anglijā jāiztērē no 30 līdz 50 mārciņām mēnesī. Bet neviens par to nedomā un pērk vislētāko un kaitīgāko pārtiku, iztiekot ar piecām mārciņām mēnesī. Galu galā veselība ir sabeigta tik ļoti, ka pēc tam daudz vairāk naudas jāizdod ārstējoties.
Katram izvēle ir sava – braukt vai nebraukt. Pirms to izlemt, der kārtīgi pārdomāt, vai izdomātie naudas kalni ir tā vērti.»
