Nupat no Eiropas Savienības krāna – PHARE programmas – iztecējušas pēdējās finansējuma lāses Latvijas ceļiem. Beidzamā dzīvinošā veldze tikusi «Via Baltica» posmam Iecava – Bauska.
Nupat no Eiropas Savienības krāna – PHARE programmas – iztecējušas pēdējās finansējuma lāses Latvijas ceļiem. Beidzamā dzīvinošā veldze tikusi «Via Baltica» posmam Iecava – Bauska. Turpmāk šim nolūkam varēs piesaistīt tikai tā dēvēto pirmsiestāšanās fondu finansējumu, kura noteikumi paredz arī pašu līdzekļu lielāku ieguldījumu. Turklāt jāievēro, ka ES nav nesavtīgs labdaris: tā ieguldīs naudu tikai tādu ceļu būvei un atjaunošanai, kas būs izdevīgi pašai. Šīs loģikas turpinājums ir bēdīgā lauku ceļu atjaunošanas perspektīva.
Latvijas Autoceļu direkcija (LAD), meklēdama izeju no situācijas, to īsti neredz arī no degvielas akcīzes nodokļa iekasējumiem, kas beidzamajā laikā būtiski nav palielinājušies, turklāt LAD autoceļu būves firmām jau ir parādā aptuveni pusotru miljonu latu. Tajā pašā laikā dabas spēki dara savu, ceļi apsnieg un apledo, tie jātīra, jākaisa, rēķinoties ar to, ka beidzamo gadu lutināšana ar maigiem laika apstākļiem var beigties, tas ir, jāparedz iespējas maksimāli nodrošināt drošību uz ceļiem ar to naudu, kas šim nolūkam iedalīta – šoziem 7 miljoni latu. Ziemas prelūdija optimismu nevieš: tieši it kā nelielās gaisa temperatūras diennakts svārstības plus piecu, mīnus piecu grādu amplitūdā ceļu uzturētājiem izmaksā visdārgāk. Tādēļ apriori tiek solīts, ka visupirms nauda tiks maksāta par pirmās un otrās šķiras valsts ceļu uzturēšanu, mazāk nozīmīgos atstājot vienīgi pārgalvīgāko šoferu treniņiem. Jau pirmajā braukšanai nelabvēlīgajā nedēļā ceļu uzturēšanai valstī iztērēti 450 000 latu – piecas reizes vairāk, nekā šajā periodā ieplānots.
Tajā pašā laikā ik gadu valstī pietrūkst apmēram 80 miljoni latu, lai izpildītu visus ceļu uzturēšanas un atjaunošanas normatīvos paredzētos nepieciešamos darbus. Desmit neatkarības gados uz autoceļiem nepadarīto darbu apjoms sasniedzis vairāk nekā 300 miljonus latu. Lai kaut daļēji sāktu nolīdzināt šo parādu, Satiksmes ministrija panākusi, ka Saeimā pagājušajā nedēļā nolemts par labu ceļu uzturēšanai novirzīt 10 procentu no degvielas tirdzniecībā iekasētā akcīzes nodokļa. Taču arī šis naudas daudzums ir tikai tāds plāksteris, kas atgādina ceļa bedrīšu lāpīšanu: lai situācija uzlabotos, degvielas akcīzes nodokļa atskaitījumiem ceļu uzturētājiem ik gadu būtu jāpalielina vismaz par pieciem procentiem.
Tajā pašā laikā zināms, ka celtniecība nu reiz ir nozare, kur ne vien apgrozās milzīgas naudas summas, bet arī ir tikpat viegli piesavināmas, cik pats piesavināšanās fakts konstatējams. Citādi sakot, celtniecībā iespējams «norakt» lērumu naudas. Un arī ceļu būvniecība un uzturēšana taču ir viena no celtniecības jomām.
Sabiedrība jau iemācīta vārdos dzirdēt vienu, bet darbos redzēt kaut ko citu. Visjaušamāka šī nesaderība novērojama tieši uz ceļiem: lai arī pērn un aizpērn tika optimistiski stāstīts, ka ceļu uzturēšanai ziemā klimatiskie apstākļi bijuši ļoti labvēlīgi un tādēļ radies naudas ietaupījums, tik un tā nereti pat nozīmīgākie valsts ceļi un pilsētu ielas bijušas vai nu neizbraucamas dziļā sniega vai «pēkšņā» apledojuma dēļ. Esam pieradināti arī apvaldīt savu prieku pat gadījumos, kad tiek kapitāli remontēti lieli ceļu posmi vai galvenās ielas. Jo darbi bieži vien tiek veikti gan ar mūsdienīgu tehniku un materiāliem, taču tik zemā kvalitātē un neievērojot tehnoloģijas prasības, ka gludais asfalta segums jau pēc pāris mēnešiem atkal atgādina automašīnu izturības testēšanas poligonu. Vai gan tādos gadījumos nav vietā runāt par naudas izšķērdēšanu? Vai «norakšanu»?
Īpašas negatīvas emocijas izraisa Jelgavas ielas. Piemēram, vasaras beigās, vērojot asfalta lāpītājus izdangātajā O.Kalpaka ielā, uzplaiksnīja cerība pēc neilga laiciņa ar automašīnu pa to pārvietoties vismaz puslīdz droši. Taču prieks kārtējo reizi izrādījās īss: pavirši «aizvākot» tikai aptuveni katru piekto bedri un iela tā arī tika atstāta lamatu pilna. Līdzīgā stāvoklī ir neskaitāmas citas ielas mūsu pilsētā, turklāt Jelgavu raksturo arī mūžīgie ķīviņi par atsevišķu ielu posmu piederību: piemēram, pilsētas tēvi atgaiņājas no Ganību ielas sakārtošanas, nezin uz kāda punkta pamata šo uzdevumu «deleģējot» uzņēmējiem, kas šo ielu «apdzīvo». Tāpat nav skaidrs, kurš īsti ir atbildīgs par Kalnciema ceļa likteni: kopš tā vienā malā tranšejā ierakta komunikāciju caurule, daļa brauktuves šosejas vienā malā kļuvusi šaurāka par apmēram metru, turklāt nav manāma vismaz vēlme ceļu līdz galam salabot.
Lai gan valstī allaž valda finansiāla spriedze un tāpēc par papildu finansējumu ceļiem sapņot nav reāli, vismaz pašvaldību līmenī iespējams mazo naudiņu izlietot racionālāk, pārskatāmāk. Tam vajadzīga vienīgi laba griba un arī pienācīga atjautība. Varbūt to Jelgavas tēviem derētu pamācīties nomaļajā Zasas pagastā Jēkabpils rajonā: tieši zasieši šogad tika nominēti par labākajiem ceļu saimniekiem Zemgalē, turklāt panākdami to nevis ar naudas straumi, bet ar prasmi tās trūcīgo tērcīti ļoti pārdomāti novirzīt noteiktiem, sasniedzamiem mērķiem. Būtu vērts pamācīties arī no Zaļenieku un Tērvetes pašvaldību mērķtiecīgas rīcības: ar vietējo sabiedrisko organizāciju atbalstu tās ir pārvarējušas birokrātiskos šķēršļus un panākušas, ka beidzot jau nākamajā gadā tiks noasfaltēts ap 5 km garais grants ceļa posms Melnajā gravā, kas braucējus biedējis kopš laupītāja Kaupēna laikiem.
Tagad, kad Jelgavā Lielupes krastus savieno jaunais tilts, vārti uz pilsētu ir vaļā. Žēl, ka, to pārbraucot, autovadītājus joprojām sagaida neskaitāmas lamatas ielu segumā.
