Latvijas valsts budžetu pirmajā lasījumā Saeimā apstiprināja oktobra pēdējā dienā, un plānots, ka 23. novembrī dokumentu par vairāk nekā astoņu miljardu eiro iekasēšanu un tērēšanu pieņems. Nākamā gada budžets ir rekordliels, tomēr ministrijas prasa vairāk, bet uzņēmēji brēc, ka nespēj samaksāt. Uz jautājumiem par mūsu valsts nozīmīgākā dokumenta tapšanu, prioritātēm un strīdīgākajiem punktiem atbild deputāts un Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Edgars Putra.
– Raksturojiet kopējo budžeta ainu! Kur un kam mēs tērēsim naudu nākamgad? Kāds tas ir salīdzinājumā ar pirmskrīzes laiku?
Salīdzinot ar pirmskrīzes 2008. gada budžetu, pašreizējais ir audzis par 1,12 miljardiem eiro. Prioritāte – aizsardzība, kurai nākamgad nodrošinām jau 1,7 procentus no iekšzemes kopprodukta. Tie ir papildu 100 miljoni aizsardzībai un 51 miljons iekšējai drošībai. Par iekšējo drošību – runa ir gan par policistu algām, gan par austrumu robežas stiprināšanu. Prioritāte ir izglītība ar papildu 47 miljonu eiro lielāku finansējumu un veselība ar papildu 67 miljoniem. Pavisam jaunām politikām bija atrasti 144 miljoni eiro, bet ministrijas bija iesniegušas simtiem priekšlikumu par vairāk nekā 800 miljoniem eiro.
– Kā dalāt budžeta pīrāgu?
Vērtē parasti pirmos piecus priekšlikumus, tad jau tālāk skatās pēc iespējām. Papildus tika 20 miljoni zemniekiem, ceļiem piešķirti desmit miljoni, tiem, kurus apzīmē ar burtu «P». Papildu nauda ir demogrāfijas jautājumu risināšanai – vairāk nekā 16 miljoni eiro. Jāpiemin arī finansējums valsts simtgades svinībām, kas ir ārkārtējs tēriņš.
– Viens no strīdīgākajiem jautājumiem bija obligātās iepirkuma komponentes (OIK) diferencēšana pēc patēriņa. Vai regulējums ir pārcelts?
Vēl nav pārcelts. Pirmajā budžeta lasījumā ir atbalstīts, ka regulējums stājas spēkā 2017. gada 1. janvārī. ZZS nostāja ir, ka nupat kā noslēdzies uzņēmuma «Sadales tīkls» veikto izmaiņu cikls un uzreiz veikt nākamās izmaiņas būtu pārsteidzīgi. Skaidrs, ja lielie, energoietilpīgie uzņēmumi saņem atlaidi, tad par to ir jāsamaksā kādam citam. Esmu iesniedzis priekšlikumu, ka normas ieviešana jāatliek uz 2018. gadu un papildus jāmeklē iespējas OIK daļēji kompensēt no «Latvenergo» pamatkapitāla vai tirgojot zaļās enerģijas statistiku, vai arī samazinot «Sadales tīkla» garantēto peļņas procentu. Tas kopumā varētu dot pat 1,5–2 eiro centu efektu uz patērēto kilovatstundu. Koalīcijas partnera «Vienotības» nostādne ir, ka OIK diferencēšanai jāpaliek budžeta paketē, bet pārējie divi partneri ir «pret».
– Nupat Saeimā runāja Latvijas tiesībsargs, uzsverot, ka tauta slīgst nabadzībā. Ko saka budžeta skaitļi?
Ja uz budžetu raugās kompleksi, tad atbilde vienmēr ir – mēs varam tērēt vien tik, cik ieņemam. Iespējams, ka der salīdzināt pirmskrīzes budžetu, konkrēti 2008. gada, ar šodienas. Struktūra ir krietni mainījusies. Budžets audzis par apmēram 1,12 miljardiem eiro, bet, ja paskatāmies pensiju un pabalstu apmēru, tad šī sadaļa augusi par 870 miljoniem eiro. Valdība domā par sociālo aizsardzību, un šī summa palielinājusies ar katru gadu. Papildu faktors ir tas, ka sabiedrība noveco.
– Katru gadu ceļam minimālo algu. Kādēļ tikai desmit eiro? 50 eiro pielikums dotu jūtamākas izmaiņas.
Patiesībā minimālās algas celšana ir ar divēju efektu, jo sevišķi, ja to dara strauji. No vienas puses, tas ceļ mazāk atalgotā slāņa labklājību, bet, no otras puses, samazinās darba vietu skaits reģionos. Rīgā un Pierīgā darba vietu pat kļūst vairāk, bet Latgale un Vidzeme zaudē. Pirmskrīzes laikā, kad strauji auga algas, produktivitāte netika līdzi. Pašlaik situācija ir līdzīga – minimālo darba algu nedrīkst celt straujāk, kā aug produktivitāte.
– Vai nākamgad stājas spēkā norma, ka sociālais nodoklis jāmaksā arī no nepilnas slodzes?
Šis jautājums jau ir pieņemts finanšu ministra Jāņa Reira laikā pērn un tika atlikts uz gadu. Gan Reira kungs, gan Ašeradena kungs ar šo likumu ļoti lepojas. Norma stājas spēkā no nākamā gada 1. janvāra. Nākamajā gadā sociālā iemaksa no minimālās algas ir 75 procentu apmērā. Pēc tam jau simts procentu apmērā. Sabiedrībai nav izskaidrotas daudzas lietas. Cilvēki nezina, ka minimālās sociālās iemaksas var savākt arī divās vai trīs darbavietās, tas neattiecas uz mikrouzņēmumiem. No vienas puses – tas ir papildu sociālais slogs, no otras puses – mums visiem reiz pienāks laiks iet pensijā.
– Pie izņēmumiem slodžu summēšanai pieminējāt mikrouzņēmumu. Ja pareizi saprotu, šā uzņēmējdarbības veida drīz vairs nebūs!?
Plānots, ka līdz ar 2019. gada 1. janvāri mikrouzņēmumu vairs nebūs. Turpinās diskusijas ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, kas uzstāj, ka režīmu vajadzētu saglabāt. Nākamajā gadā ir izmaiņas – atcelts sadalījums pa nozarēm mikrouzņēmumiem, un nodokļu likme samazināta no deviņiem procentiem līdz pieciem procentiem no apgrozījuma. Jauni mikrouzņēmumi var reģistrēties līdz nākamā gada jūnija beigām.
– Slēgs mikrouzņēmumus vai neslēgs, ja ir diskusijas?
Iepriekš, kad darbojos Ekonomikas ministrijā, mums bija uzdevums izstrādāt jaunus režīmus, kam jānāk mikrouzņēmumu vietā. To vietā jāstājas trīs dažādiem tipiem – jaunuzņēmumi, uzsācēji un dzīvesstila uzņēmumi. Vai Ekonomikas ministrija šos likumprojektus sagatavos līdz 2019. gadam, vēl ir atklāts jautājums. Viss var mainīties, gan es varu nebūt tur, kur esmu, gan cita politiskā partija var būt vadošā.
– Latvijas uzņēmēju būtiskākā rūpe un prasība valstij – viņi vēlas stabilitāti, likumus un normas, kas pastāv un nemainās vairākus gadus. Tas ir iespējams?
Mikrouzņēmuma nodoklis krīzes laikā tika radīts kā alternatīva bezdarbniekiem, lai viņi dibinātu nelielus uzņēmumus un varētu iztikt. Piecus gadus tas būs pastāvējis.
– Tad ir iespējama pastāvība pieciem gadiem?
Valdības deklarācijā ir uzdevums Finanšu ministrijai izstrādāt jaunas nodokļu pamatnostādnes. Tas ir tas, kā mēs dzīvosim tālāk. Es ceru šajās pamatnostādnēs iekļaut arī nodokļu pastāvību. Nav jau noslēpums, ka mums ir lietas, kuras tomēr vajag mainīt. Kaut vai darbaspēka nodoklis Latvijā ir 42 procenti, Lietuvā 40, bet Igaunijā 39 procenti. Šos divus procentus jāmēģina pārnest uz citu nodokļu grupu, iespējams, uz patēriņa nodokļiem. Ir iespējas iegūt līdzekļus arī no ēnu ekonomikas apkarošanas. Ik gadu izdodas samazināt ēnu ekonomikas daļu, kas nodokļu izteiksmē ir aptuveni 60 miljoni eiro. Vienlaikus jāparedz izmaiņas, kas sekos.
– Par ēnu ekonomiku. Plāns ir krietni pieticīgāks par 60 miljoniem – no ēnu ekonomikas plāno iegūt tikai 12 miljonus eiro!
Ar pārāk optimistiskām prognozēm šajā jomā nav vērts aizrauties. Realitāte ir tāda, ka no ēnu ekonomikas ik gadu atkarojam no 45 līdz 60 miljoniem eiro, bet, vai tas izdosies nākamgad, nav garantiju.
– Viens no uzsvariem ēnu ekonomikas apkarošanā ir tā sauktā būvniecības ģenerāluzņēmēja solidārā atbildība. Tas taču negarantē, ka «ģenerāļi» maksās par padarīto, kas ir patiesā problēma?
Ir jāņem vērā, ka iepirkumos vēl aizvien dominē jēdziens «zemākā cena», un būsim reālisti – bieži vien tā tiek panākta, jau plānojot kādam nemaksāt. Būvniecībai patiešām ir 40 procentu ēnu ekonomikas īpatsvars. Solidārā atbildība ir tikai pirmais solis nozares sakārtošanai, un pat šim solim ir pretestība. Solidārā atbildība par sociālajām iemaksām ir vien sākums.
– Izdevumi paredzēti par 300 miljoniem vairāk. Kāds pamats optimismam, un kā naudu tērēs?
Uz kopējo budžetu 300 miljonu deficīts nav liels naudas daudzums. Piemēram, ja runājam par veselības budžetu, kur ir palielinājums, tad šo naudu ministrijai piešķirs konkrētām lietām. Tiks prasīti konkrēti plāni un programmas, kas parāda, ko ieguldītā nauda dod. Samazināsies rindas, uzlabosies aprūpe. Veselības budžets ir kā melnais caurums – vari dot, cik gribi, bet rezultātu nav. Kaut vai par kvotām – nesen pavīdēja, ka kvotas beigušās. Zvanījām Veselības ministrijas valsts sekretāram Ketnera kungam, un viņš vienkārši atbildēja: «Viņi melo!» Reāli nauda ir. Šajā jautājumā mēdz būt arī politiskais konteksts.
Par izglītības reformu runājot – ir šķēres: bērnu skaits samazinās, skolotāju skaits nemainās. Vidēji Eiropā viena bērna izglītošanā esam pirmajās vietās. Tādēļ arī tēriņu pamatotību stingri kontrolē.
– Tas taču ir visās sfērās. Zinām, ka valstī iedzīvotāju skaits samazinās, bet valsts algoto darbinieku skaits stāv uz vietas. Ir doma kaut ko mainīt?
Daudzās jomās tērējam kā iepriekš. Kultūras joma, manuprāt, ir pārfinansēta. Es konkrēti varu komentēt Finanšu ministrijas pakļautībā strādājošās iestādes. Kaut vai tas pats publiski apspriestais Valsts ieņēmumu dienests (VID). Nākamajā gadā štata vietas tiek samazinātas par desmit procentiem. Daudzviet tās ir brīvās štata vietas, kuras ilgstoši nav aizpildītas, bet, konkrēti par VID runājot, 400 štata vietas no 4000 tiek likvidētas. Piemērs bija Igaunija, kas iztiek ar 1000 darbiniekiem savā ieņēmumu dienestā.
– Kā nozares sakārtošanas un budžeta ieņēmumu daļas pildīšanas panākums tiek minēta taksometriem ieviestā patentmaksa – 130 eiro mēnesī no mašīnas. Nesen Skrundas vienīgais taksists man atklāti pateica, ka nespēs maksāt tik daudz. Tāds ir mērķis – likvidēt pakalpojumu ārpus Rīgas?
Patentmaksa būs, jo bija pamatīgi kuriozi – cilvēks nobrauc 100 kilometru mēnesī, un darba alga ir ap 50 eiro. Būsim reālisti – Rīgā taksometra vadītājs mazāk par 700 eiro mēnesī nepelna. Problēma ar reģionu taksistiem ir zināma, bet risinājuma pagaidām nav. Pats personīgi esmu izteicis priekšlikumu ieviest dažādas krāsas zīmes. Piemēram, Rīgā strādā ar zaļām numuru zīmēm, reģionos ar zilām. Tas noteikti nav valdības pašmērķis uzlikt nesamaksājamu nodokli.
Šis ir viens no veidiem, kā cīnāmies ar ēnu ekonomiku. Kad nodokļi tiek iekasēti, var domāt arī par atlaidēm, uzņēmēju stimulēšanu, reģionu pasargāšanu.
